Hamlets

Nē, augstība.

Marcels.

Es arī ne, mans princi.

Hamlets.

Ko teiktu jūs, ja…
Kas būtu domājis?
Jūs taču klusēsiet?

Horācijs un Marcels.

Jā, mans princi.

Hamlets.

Nav Dānijā neviena nelieša,
Kas nebūtu turklāt vēl slīpēts blēdis.

Horācijs.

Mans princi, lai to teiktu, nav jāceļas
No kapa rēgam.

Hamlets.

Jā gan, jums taisnība.
Bet nu bez kādām liekām sarunām
Mēs, roku paspieduši, šķirsimies.
Jūs tur, kur pienākums vai griba sauc,
Jo katram kāda gaita ir un dziņa,
Pēc apstākļiem.
Bet man, kā redzat, atliek
Lūgt tikai dievu.

Horācijs.

Tie juceklīgi, traki vārdi, princi.

Hamlets.

Man ļoti žēl, ja tas jūs aizvaino,
Tik tiešām, žēl.

Horācijs.

Nav aizvainojums, princi.

Hamlets.

Nē, ir gan aizvainojums, Horācij,
Un ļoti smags. Kas attiecas uz rēgu,
Tad varu teikt, ka tas ir godīgs rēgs.
Kas notika starp mums, šo ziņkāri,
Kā spējat, pārvariet. Bet tagad, draugi,
Ja esat skolas biedri, kareivji,
Tad izpildiet man mazu lūgumu.

Horācijs.

Jā, princi, un tas būtu? Mēs pildīsim.

Hamlets.

Nevienam nesakiet, ko redzējāt.

Horācijs un Marcels.

Mēs, princi, neteiksim.

Hamlets.

Nē, apzvēriet.

Horācijs.

Es zvēru, neteikšu.

Marcels.

Es arī zvēru.

Hamlets.

Pie mana zobena.

Marcels.

Jau zvērējām.

Hamlets.

Nē, zvēriet to pie mana zobena.

Regs no pazemes.

Zvēriet!

Hamlets.

Ā, zēn, tā tu saki?
Goda vīrs, tu šeit?
Jūs dzirdat lāga vīru pagrabā?
Vai zvērēsiet?

Horācijs.

Teic, kā lai zvēram, princi.

Hamlets.

Ka neteiksiet nekad, ko redzējāt;
Pie mana zobena to zvēriet.

Rēgs pazemē.

Zvēriet!

Hamlets.

Hic et ubique?
Paiesim kur nomaļāk.
Šurp nāciet, kungi!
Uz mana zobena jūs rokas lieciet,
Ka neteiksiet nekad, ko dzirdējāt,
Pie mana zobena to zvēriet.

Rēgs pazemē.

Zvēriet!

Hamlets.

Teikts labi. Vecais kurmi!
Ātri rocies? īsts kalnracis!
Vēl, draugi, tālāk iesim.

Horācijs.

Tik tiešām, tas ir pārāk svešādi.

Hamlets.

Nu tāpēc apsveic to kā svešnieku,
Jo debess telpā un virs zemes, draugs,
Daudz, par ko zinātne pat nesapņo.
Bet nāciet un kā iepriekš zvēriet man,
Ka jūs, ja arī manīsiet pie manis
Ko svešādu, ja būšu spiests es izlikties,
Tad tādās reizēs, mani redzēdami,
Ne ar kādiem mājieniem, ne zīmēm,
Ne aizdomīgiem vārdiem — «saprotam»
Vai «zinām jau», vai «ja mēs drīkstētu»,
Vai «klusēt zelts», vai «ļaudis ir, kas zin»
 To nojaust neliksiet, ka zināt ko
Par mani. Zvēriet, ka ievērosiet to.

Rēgs.

Zvēriet!

Hamlets.

Nu rimsties, rimsties, iztraucētais gars.
Tā, kungi, viss nu esmu jūsu ziņā!
Un, cik tāds nabadziņš kā Hamlets spēs
Jums draudzību un mīlestību rādīt,
Tik, ja dievs ļaus, tās netrūks jums. Nu iesim!
Lai pirksts arvien uz jūsu lūpām, lūdzu!
Laiks izsists ir no sliedēm. Ak, kāds lāsts,
Ka reiz bij jādzimst man, lai celtu to,
Kas gāzts! Nu, iesim tagad visi reizē!

Aiziet.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Istaba Polonija namā.

Ienāk Polonijs un Reinaldo.

Polonijs.