Hamlets

Viņš, kungi, daudz ir stāstījis par jums,
Es nešaubos, ka pasaulē nav divu
Tik tuvu biedru tam, kā esat jūs.
Ja patiktos jums būt tik labvēlīgiem
Un palikt kādu laiku šeit pie mums,
Mūs atbalstot un palīdzot mums cerēt,
Tad pateiksimies jums kā karaļi.

Rozenkrancs.

Jums, majestātes, savas vēlēšanās
Ir tiesība teikt pavēlēs, ne lūgumā.

Gildenšterns.

Mēs abi paklausām un gatavi
Jums labprāt pakalpot. Tik pavēliet!

Karalis.

Jums paldies, Rozenkranc un Gildenštern!

Karaliene.

Mans Gildenštern un Rozenkranc, paldies!
Es lūdzu, ejiet tūliņ apraudzīt
Tik ļoti pārvērtušos manu dēlu.
Lai kāds jūs aizvada pie Hamleta.

Gildenšterns.

Dievs dod, ka mūsu klātbūtne un pūles
Tam patiktu un līdzētu!

Karaliene.

Jā, āmen!

Rozenkrancs, Gildenšterns un daži pavadoņi aiziet.

Ienāk Polonijs.

Polonijs.

Ak, karal žēlīgais, no Norvēģijas
Nāk mūsu sūtņi līksmi atpakaļ.

Karalis.

Tu allaž esi bijis labu ziņu tēvs.

Polonijs.

Es, karal? Valdniek, ticēt varat man,
Ka pienākums man dārgs kā dvēsele,
Pār abiem dievs un žēlīgs karalis.
Un liekas man, ja vien šīs smadzenes
Valsts gudrībā pa īsto sliedi skrien,
Kā citkārt, tad man atrast izdevies,
Kāds cēlonis ir prinča neprātam.

Karalis.

Ak, pasaki; sen vēlos dzirdēt to.

Polonijs.

Pirms sūtņus pieņemiet, mans stāstījums
Lai paliek lieliem svētkiem saldēdiens.

Karalis.

Pats pagodiniet tos un vediet šurp.

Polonijs iziet.

Viņš sakās zinot, dārgā Ģertrūde,
Kāds iemesls jūsu dēla slimībai.

Karaliene.

Es šaubos, būs tas pats, ko mēs jau zinām:
Tā tēva nāve, mūsu precības.

Karalis.

To redzēsim.

Ienāk Polonijs, Voltimands un Kornēlijs.

Nu sveiki, mani draugi!
Teic, Voltimand, — ko pārvedi tu mums
No brāļa norvēģa?

Voltimands.

Daudz sveicienu un laba vēlējumu.
Pie brāļadēla nosūtīja viņš
Ar pavēli beigt pulcēt kareivjus,
Pret Poliju kas bija domāti;
Jo, ciešāk papētot, viņš atradis,
Ka tas pret jūsu majestāti vērsts.
Un, noskaities, ka viņa vārgums, nespēks
Un slimība tā piekrāpti, viņš lika
Ņemt Fortinbrasu ciet. Tas padevās
Un, rājienu no vecā saņēmis,
Tam zvērēja nekad vairs nesacelties
Ar ieročiem pret jūsu majestāti.
Pārlieku priecīgs vecais norvēģis
Tam piesprieda trīstūkstoš kronu gadā.
Bet pulkus salīgtos liek vest pret poļiem,
Un tādēļ lūgums jums, teikts šinī rakstā,

Sniedz rakstu

Lai viņa karaspēkam atļautu
Caur jūsu zemi iet par drošību
Un maksu, kā tas bija norādīts.

Karalis.

Šķiet, varēs tā. Mēs rakstu lasīsim
Un apsvēruši dosim atbildi.
Par labi veikto darbu pateicamies.
Nu ejiet atpūsties! Šonakt dzīrosim.
Vēlreiz jūs sveiki!

Voltimands un Kornēlijs aiziet.

Polonijs.