Hamlets

Karaliene.

Tas var gan būt.

Polonijs.

Vai bijis gadījums, ja drīkstu jautāt,
Kad teicis esmu noteikti: «Tā ir,» —
Bet izrādījies citādi?

Karalis.

Šķiet, ne.

Polonijs.

Rāda uz galvu un kaklu.

Šo atdaliet no tā, ja citādi.
Ja apstākļi man rādīs, uziešu,
Kur patiesība atrodas, lai slēptos
Tā kaut pašā serdē.

Karalis.

Kā to pārbaudīt?

Polonijs.

Kā zināt, stundām ilgi staigāt mēdz
Viņš priekštelpā.

Karaliene.

Viņš tiešām dara to.

Polonijs.

Es rūpēšos, lai te viņš satiktos
Ar Ofēliju; paši paslēpsimies
Un novērosim; ja viņš nemīl to
Un prātu zaudējis nav viņas dēļ,
Tad neļaujiet man palikt valstsvīram,
Bet ieceliet par kalpu — zirgkopi.

Karalis.

To redzēsim.

Karaliene.

Skat, nabadziņš, tur viņš nāk
Tik bēdīgs, lasīdams.

Polonijs.

Prom, lūdzu jūs, prom!
Es tūdaļ viņu uzrunāšu.

Karalis, karaliene ar pavadoņiem aiziet.

Ienāk Hamlets lasīdams.

Atļaujiet jautāt, kā klājas, dārgais princi Hamlet?

Hamlets.

Paldies dievam, labi.

Polonijs.

Vai mani pazīstat, mans kungs?

Hamlets.

Ļoti labi; jūs esat zivju tirgotājs.

Polonijs. 

Nē, princi.

Hamlets.

Tad es vēlētos, lai jūs būtu tikai godīgs vīrs.

Polonijs.

Godīgs, mans princi?

Hamlets.

Jā, kungs, godīgam būt, kamēr vien pastāv šī pasaule, nozīmē — būt izredzētam vienam starp desmitiem tūkstošu…

Polonijs.

Ļoti pareizi, princi.

Hamlets.

«Jo, ja saule izperina kāpurus beigtā sunī, — tas ir, it kā dievība skūpstītu maitu…» Vai jums ir meita?

Polonijs.

Jā, augstība.

Hamlets.

Neļaujiet viņai staigāt saulē.
Auglība ir svē­tība; bet, ja jūsu meita dabūtu, — uzmanieties, draugs.

Polonijs sāņus.

Ko viņš ar to grib teikt?
Arvien novērš valodu uz meitu; bet sākumā mani nepazina, jo teica, ka es esot zivju tirgotājs.
Viņš ir stipri ķerts.
Patiesi, arī es jaunībā ļoti cietu dažādu mīlas likstu dēļ gandrīz tāpat kā viņš.
Parunāšu vēl ar viņu. —
Ko jūs tur lasāt, mans princi?

Hamlets.

Vārdus, vārdus, vārdus!

Polonijs.

Es domāju, kāds saturs tam, ko lasāt, princi.

Hamlets.

Zākāšanās, kungs; jo šis nelietis satīriķis te saka, ka veciem vīriem esot sirmas bārdas, grum­bainas sejas, no acīm tiem pilot dzintara un plūmjkoka sveķi un ka tiem esot pilnīgs saprāta trūkums, turklāt vēl vāji lieli.
Kaut gan es, kungs, visam tam stipri un nešaubīgi ticu, tomēr domāju, nav labi par to rakstīt grāmatās; jo jūs pats, kungs, paliksiet tikpat vecs, kāds es esmu, ja rāposiet kā vēzis at­pakaļ.

Polonijs sāņus.

Kaut gan tas ir ārprāts, tomēr tur jūtama zināma sakarība.
Varbūt jūs vēlētos izkļūt no šī gaisa, mans princi?

Hamlets.

Paslēpties manā kapā.

Polonijs.

Tiešām, tā būtu paslēpšanās no gaisa.

Sāņus.