Hamlets

Reinaldo.

Uz redzēšanos, cienīts kungs!

Polonijs.

Pats arī pavērojiet viņa gaitas.

Reinaldo.

Jā, mans kungs, es izpildīšu visu.

Polonijs.

Un mūziku lai turpina viņš mācīties.

Reinaldo.

Jā, kungs.

Reinaldo iziet.

Polonijs.

Brauc laimīgs!

Ienāk Ofēlija.

Ko teiksi, Ofēlij?

Ofēlija.

Ak mīļais tēvs, es ļoti sabijos!

Polonijs.

Ak dievs! Jel teic, no kā tu sabijies!

Ofēlija.

Kad šuvu savā istabā es, tēt,
Te princis Hamlets nesajoztiem svārkiem,
Bez cepures, ar zeķēm netīrām,
Kas nošļukušas līdz pat potītēm,
Pats bāls kā krekls un ceļiem drebošiem,
Tik izmisīgu, žēlu skatienu,
It kā no pekles būtu izrāvies,
Ko šausmu teikt — man priekšā nostājās.

Polonijs.

Viņš, tevi mīlot, kļuvis vājprātīgs?

Ofēlija.

Es nezinu, tēt, bet man tiešam bail.

Polonijs.

Ko viņš tev sacīja?

Ofēlija.

Viņš cieši manus pirkstus satvēra,
Tad rokas atstatumā atvirzījās
Un, otru roku acīm pārlicis,
Tik cieši raudzījās man sejā,
It kā viņš gribētu to uzgleznot.
Tā ilgi viņš tur stāvēja. Un beidzot
Tad viegli manu roku paspieda,
Trīs reizes lēni palocījis galvu,
Tik smagi, izmisīgi nopūtās,
It kā viss viņā sadrupt taisītos,
Lai viņu nobeigtu. Tad mani atlaida.
Un, allaž atskatoties, gāja prom.
Šķiet, ceļu atrada, to neskatot,
Un izgāja, līdz mirklim pēdējam
No manis nenovērsdams skatienu.

Polonijs.

Nāc līdz, es iešu meklēt karali.
Tas tiešām ir īsts mīlestības neprāts,
Kas plosīdamies postā dzen pats sevi
Un gribu skubina uz nedarbiem,
Kā katra kaislība, kas šai saulē
Mūs nomoca. Man tiešām ļoti žēl.
Vai izturējies tu pret viņu skarbi?

Ofēlija.

Nē, mīļo tēt; bet, kā jūs vēlējāt,
Es noraidīju vēstules un liedzu
Man tuvoties.

Polonijs.

Tādēļ viņš prātā jucis.
 Man žēl, ka neatsaucos saudzīgāk
Un taisnīgāk par viņu. Es baidījos,
Viņš niekojas un tevi postā grūž.
Lai nolādēta mana apdomība!
Tas tiešām raksturīgi vecumam
Ar savu pārgudrību šaut pār mērķi,
Tāpat kā jaunība mēdz pārsteigties.
Pie karaļa nu iesim, tam jāzin viss:
Šo mīlu slēpjot, vairāk gūsim bēdas
Kā ienaidu, ja atklāsim tās pēdas.
Nāc!

Abi aiziet.

OTRĀ AINA Istaba pilī.

Taures. Ienāk karalis, karaliene, Rozenkrancs, Gildenšterns un pavadoņi.

Karalis.

Nu esiet sveiki, dārgais Rozenkranc
Un mīļais Gildenštern! Mēs sūtījām
Jums ziņu, ne vien vēloties jūs redzēt,
Bet arī vajadzības spiesti, steidzīgi.
Jūs droši vien jau dzirdējuši būsiet,
Ka princis Hamlets ļoti pārvērties.
Ne iekšēji, ne ārīgi nav tas,
Kas bijis. Cits tas nevarētu būt,
Vien tēva nāve viņu atsvešina
Sev pašam. Tāpēc sūtīju pēc jums,
Kas auguši ar to kopš bērnības
Un rada viņa jaunībai un garam.
Šeit būs jums kādu laiku jāpaliek
Un jāierosina viņš izpriecām;
Tāpat pie gadījuma novērot,
Ja mums kas nezināms to nospiestu,
Lai atklājuši viņam līdzētu.

Karaliene.