Hamlets

Iestājies klosterī. Kādēļ lai tu laistu pasaulē grēciniekus? Es pats esmu puslīdz krietns, tomēr varu sev tik daudz pārmest, ka būtu bijis labāk, ja māte nebūtu mani dzemdējusi. Es esmu ļoti lepns, atrie­bīgs, godkārīgs, man aiz ādas vairāk noziegumu, nekā savā galvā tos spēju ietilpināt, nekā iedoma spēj dot tiem veidu, ne laika pietiek tos pārvērst darbos. Kāpēc gan tādam jāložņā starp debesīm un zemi? Mes visi esam pēdējie nelieši. Netici nevienam no mums. Ej savu ceļu uz klosteri. Kur jūsu tēvs?

Ofēlija. 

Mājās, mans princi.

Hamlets.

Aizslēdziet durvis, lai viņš tēlo muļķi tikai pats savā mājā. Sveiki!

Ofēlija.

Ak žēlīgās debesis, izdziediniet viņu!

Hamlets.

Ja tu precēsies, tad dodu tev pūrā līdzi šo lāstu: esi skaidra kā ledus, balta kā sniegs, ļaunām mēlēm tu neizbēgsi. Iestājies klosterī, ej. Sveika! Bet, ja par vari gribi precēties, precē ākstu. Jo gudrs pārāk labi zina, kādus ērmus jūs no mums iztaisāt. Iestājies klosterī un labi drīz. Ardievu!

Ofēlija.

Ak debess spēki, izdziediniet viņu!

Hamlets.

Esmu diezgan daudz dzirdējis arī par jūsu zīmē­jumiem. Dievs jums devis seju, bet jūs dariniet sev citu. Jūs aušojaties, jūs gorāties, jūs šļupstat, dodat palamas dieva radījumiem un savu vieglprātību uz­dodat par vientiesību. Prom, man pietiek; tas mani padarīja ārprātīgu. Es saku, beigas visām precībām. Kas jau apprecējies, lai dzīvo — visi, izņemot vienu. Pārējie lai paliek, kādi bijuši. Klosterī, ej!

Hamlets aiziet.

Ofēlija.

Ak, kāds te cildens gars ir sadragāts!
Valstsvīra skatiens, zinātnieka runa,
Vēl karavīrs un savas zemes zieds,
Un cerība, un iznesības paraugs,
It visu apbrīnots! Nu viss pagalam!
Un man, visnelaimīgai sievietei,
Kas vārdu saldo mūziku reiz sūca,
Nu jāpieredz, ka dižais, cēlais prāts,
Kas reiz kā zvans tik dzidri skanēja,
Nu kļuvis neskaidrs. Un jaunu dienu vaigs,
Kas reiz tik svaigs un ziedošs, novītis.
Vai man, kam jāredz tas, ko redzu, redzu!

Ienāk karalis un Polonijs.

Karalis.

No mīlas? Nē, cits virziens viņa garam!
Un viņa runa, kaut nesakarīga,
Nav vājprātīgā runa. Tam dvēselē
Kaut kas, ko viņa grūtsirdība perē;
Es baidos, var tur briesmas izšķilties,
Un, lai to novērstu, es ātri nolēmu:
Viņš steigšus jāsūta uz Angliju
Tur piedzīt nokavētos meslus mums.
Var būt, ka svešas jūras, svešas zemes
Un sveši ļaudis, jauni iespaidi
Tam atņems šo «kaut ko», kas domu saista
Un svešu dara pašu sev. Kā jums šķiet?

Polonijs.