Hamlets

Redziet nu, par cik nevērtīgu lietu jūs mani uzskatāt. Jūs gribat uz manis spēlēt; jūs izliekaties, ka pazīstat visus manus taustiņus; jūs gribat izraut manam noslēpumam pašu serdi; jūs gribējāt mani noskandināt no viszemākās nots līdz visaugstākajam diapazonam. Šinī mazajā rīkā ir daudz mūzikas, lie­liska balss, tomēr jūs nevarat likt tai runāt. Pie joda, vai gan domājat, ka es vieglāk spēlējams nekā sta­bule? Uzskatiet mani par kādu instrumentu vien gri­bat, sabojāt jūs mani varat, bet uz manis spēlēt gan ne.

Ienāk Polonijs.

Dievs lai jūs svētī, kungs!

Polonijs.

Mans princi, karaliene vēlas ar jums tūliņ ru­nāt.

Hamlets.

Vai jūs redzat tur to mākoni, kas izskatās gan­drīz kā kamielis?

Polonijs.

Blīvs mākonis, nudien, gluži kā kamielis.

Hamlets.

Manuprāt, viņš līdzīgs zebiekstei.

Polonijs.

Jā, mugura kā zebiekstei.

Hamlets.

Vai arī kā valzivs.

Polonijs.

Ļoti līdzīgs valzivij.

Hamlets.

Tad nu es tūdaļ eju pie mātes.

Sāņus.

Viņi mani nerro līdz pēdējai iespējai. Es tūliņ iešu.

Polonijs.

Tā arī pateikšu.

Polonijs aiziet.

Hamlets.

Tūliņ ir viegli pateikt. Draugi, atstājiet mani vienu.

Visi aiziet, paliek tikai Hamlets.

Nu klāt ir nakts un īstā veļu stunda,
Kad kapi atveras un pati pekle
Dveš mēri pasaulē. Dzert varētu
Es karstas asinis, veikt sīvus darbus,
Kas dienai liktu nodrebēt.
Bet pirms Pie mātes! Nezaudē, sirds, savu dabu
Un neļauj krūtīs stingrajās nekad
Man niknam Nerona garam iezagties
Lai esmu bargs un ass, bet cilvēcīgs,
Par šķēpiem runādams, tos nelietoju.
Lai sirds un mēle liekuļo, kā tīk,
Lai kādiem vārdu dzelkšņiem dzeļu,
Bet roku lai pret viņu nepaceļu!

TREŠĀ AINA Istaba pilī.

Ienāk karalis, Rozenkrancs un Gilderšterns.

Karalis.

Viņš netīk man, nav droši kopā būt
Ar viņa ārprātu. Jūs — taisāties.
Es likšu tūliņ izsniegt pilnvaru
Uz Angliju, un viņš lai brauc jums līdz.
Jo mūsu stāvoklis to neatļauj
Ciest tuvas briesmas, kas ik stundu aug
Ar viņa neprātu.

Gildenšterns.

Labprāt darīsim.
Ir svētīgi un cēli baiļoties,
Tā rūpējot par tik daudz dzīvībām,
Ko ģērbj un uztur jūsu majestāte.

Rozenkrancs.

Jau katrai dzīvai dvašai jācenšas
Ar visu spēku, visiem līdzekļiem
No posta sargāties. Bet vēl jo vairāk
Tas jādara ir tam, kā labklājība
Daudz citu dzīves uztur. Kad valdnieks mirst,
Viņš nemirst viens, bet rauj sev līdz kā atvars
It visu, kas ap to: viņš milzīgs rats,
Kas novietots visaugstākajā kalnā,
Pie kura milzu spieķiem piekārti
Ir simtiem sīkumu; un, tā nu krītot,
Tam līdz iet postā viss, kas ir pie tā.
Nav karalis nekad viens nopūties,
Tam līdz skan visu kopīgs vaidējiens.

Karalis.

Es lūdzu, ceļā posieties jo drīz.
Mums jāiegrožo briesmas, kuras
Vēl brīvē staigā te.

Rozenkrancs un Gildenšterns.

Mēs steigsimies.

Iziet.

Ienāk Polonijs.

Polonijs.