Mans kungs, viņš tagad iet pie savas mātes. Aiz priekškara es slēpšos, klausīšos. Es galvoju, tā krietni norās viņu, Un, kā jūs teicāt — gudri sacījāt, — Ir labi, ja vēl cits kāds noklausās, Ko tie teic, var māte partejiska būt. Sveiks palieciet, mans kungs un valdinieks. Pirms gulēt iesiet, pie jums atnākšu Un pateikšu, ko zināšu.
Karalis.
Paldies, draugs!
Polonijs aiziet.
Mans ļaundarbs pūst, tas smird līdz debesīm; Pār mani gulst visvecākais no lāstiem; Vai dievu lūgt drīkst brāļa slepkava, Kaut tieksme kvēla man un laba griba; Mans smagais noziegums māc labo gribu; Kā vīrs, kam doti divi uzdevumi,Es nezinu, ar kuru sākt, un abus Tos pametu. Bet, ja šī lāsta roka Ar brāļa asinīm vēl vairāk triepta, Vai debess laipnībai gan lietus trūkst,Lai mazgātu to sniega baltumā? Kam žēlastība, ja ne grēku dēļ? Vai lūgšanai nav divējāda spēja: Mūs brīdināt, pirms krītam, piedot tam, Kas ir jau kritis? Tā augšup raudzīšos. Es esmu noziedzies. Bet kā lai lūdzu? Jel piedod manu zemo slepkavību! To piedot nevar, jo man pieder vēl Viss, kas man lika nokaut: tronis, gods Un mana sieva, mana karaliene. Kā piedot var, ja noziegums vēl pastāv? Šai mūsu grēku pilnā pasaulē Māc taisnību šis apzeltītais grēks, Mēs allaž redzam, — ļaunu darbu alga Spēj nopirkt likumu; tā augšā nav. Tur nelīdz viltība, tur redzams darbs, Kails savā būtībā, un pašiem mums Tur vaigu vaigā jālūkojas grēkiem,Pret sevi liecinot. Kas atliek vēl? Ir jāraugās, vai nevar nožēlot. Bet ko lai spējam, nožēlas ja nav? Ak, nelaime! Ak, sirds, kā melna nakts! Ak, dvēsele, kas, brīvē raujoties, Vēl vairāk sasaistās! Ak eņģeļi, Jel nāciet, glābiet, ja jūs spējat glābt! Ak stīvie ceļi, lokieties! Tu, cietā Sirds, jel topi maiga tā kā bērna miesa! Varbūt vēl līdzēt var.