Hamlets

Vai nāci norāt savu kūtro dēlu,
Kas, kaislību un laiku šķiezdams, neveic
To šausmo darbu, ko man uzdevi?
Ak, saki!

Rēgs.

Neaizmirsti to: es nāku
Tev gandrīz trulo gribu asināt.
Bet, redzi, tava māte izsamist.
Ej palīdzi tu viņai dvēsles cīņā.
Kam vāja griba, tas visvairāk cieš.
Teic, Hamlet, tai kaut ko.

Hamlets.

Kas kaiš jums, kundze?

Karaliene.

Ak, kas tev pašam kait?
Kāpēc tev acis
Tik uzmanīgi raugās tukšumā,
Kam sarunājies tu ar tukšu gaisu?
Tev acīs satraukums un neprāts gail,
Un stāvus saslējās tev gludie mati
Kā naktī taures celti kareivji.
Ak mīļais dēls, pār savu slimo garu
Lej pacietības strūklu.
Kurp tu raugies?

Hamlets.

Uz viņu! Viņu!
Redz, cik bāls tam vaigs!
Šis moku tēls un viņa apsūdzība
Pat akmeņus spēj darīt jūtīgus.
Ak, neskaties jel manī tu tik žēli,
Lai neapstājas pusceļā mans darbs,
Līs asaras, kur jāplūst asinīm.

Karaliene.

Kam to saki?

Hamlets.

Vai jūs neredzat neko?

Karaliene.

Neko, kaut redzu visu, kas ir te.

Hamlets.

Un nedzirdat?

Karaliene.

Tik mūsu sarunu.

Hamlets.

Ak, skatieties! Viņš lēni virzās prom!
Mans tēvs un tāds, kāds bija dzīvojot!
Lūk, tur viņš iet, nupat pa durvīm iziet.

Rēgs aiziet.

Tās tikai tavas slimās iedomas;
Jo smadzenes it viegli rada māņus,
Kad pārkairināts prāts.

Hamlets.

Pārkairināts prāts?
Man pulss rit mierīgi, tāpat kā jums.
Tam veselīga mūzika, nav ārprāts,
Ko runāju, ja gribat, pārbaudiet.
Es varu atkārtot ik vārdu teikto.
To vājprāts neiespēj. Māt, dieva dēļ,
Ar glaimu zālēm neremdiniet sirdi,
It kā mans vājprāts runātu, ne grēks tavs;
Nē, tā tik rēta pārvilksies ar plēvi
Un strutas ies uz iekšu, to maitājot.
Jums grēki jāizsūdz un jānožēlo,
Un turpmāk negrēkojiet, nemēslojiet,
Lai nezeļ nezāles, kam jāiznīkst.
Un piedodiet, ka es jūs pamācu,
Jo mūsu apstulbotos, trulos laikos
Lūdz tikums grēku, zemu liekdamies,
Lai atvaino un ļauj tam darīt labu.

Karaliene.

Ai Hamlet! Sirdi tu man pušu šķēli.

Hamlets.

Ak, metiet projām viņas ļauno pusi,
Ar otru pusi skaidrāk dzīvojot.
Ar labu nakti! Tikai neguliet Pie tēvoča!
Ja tikuma jums nav,
Tad mēģiniet vismaz to liekuļot.
Šis nezvērs — ieradums, kas aprij jūtas
Un postu nes, un saēd sirdsapziņu,
Dod it kā ietērpu, kas visai ērts:
Jūs šonakt atturieties. Būs daudz vieglāk
Tad turpmāk vēl jo mērenākai kļūt,
Un vēlāk izliksies vēl vieglāk tas,
Jo ieradums gandrīz spēj pārvērst dabu,
Pat pieveikt velnu un to projām triekt
Ar brīnišķīgu spēku. Labu nakti!
Ja vēlēsieties dot mums svētību,
Tad izlūgšos es tieši to no jums.

Uz Poloniju rādīdams.