Hamlets

To tagad viegli veikt, viņš dievu lūdz;
To darīšu; viņš nokļūs debesīs;
Es būšu atriebis. Bet iznāk tā:
Nāk slepkava un nogalina tēvu,
Bet es — es, sava tēva vienīgs dēls,
Šo slepkavu uz debesīm nu sūtu.
Tas būtu — apbalvot, ne atriebties.
Viņš tēvu nonāvēja brutāli —
Ar grēkiem pašā maija plaukumā,
To tikai debess zin, kā viņš nu jūtas;
Pēc mūsu izpratnes un mūsu domām
Tam klājas grūti; bet vai atriebjos?
Ja tagad viņu, dievu lūdzot, veicu,
Kad viņš ir savam ceļam sataisīts? Nē.
Nē, zoben, briesmīgāks bus vēziens tev:
Kad viņš būs piedzēries vai plosīsies,
Vai gultā gulēs asinsgrēka tīksmē,
Vai izpriecā, vai lādoties, vai darbā,
Kur pestīšanas svētības vairs nav,
Tad zvel, lai papēži tam atsistos
Pret debesīm, lai nolādētā dvēsle,
Kas pati ir kā pekles melnā krūts,
Turp ceļu rod. Jā, māte mani gaida.
Jā, jā, drīz stunda nāks, kas tevi baida.

Aiziet.

Karalis.

Man vārdi izgaist, domas plok pie zemes;
Bez domām vārdus neņem debesīs.

Iziet.

CETURTĀ AINA Karalienes istaba.

Ienāk karaliene un Polonijs.

Polonijs.

Viņš tūdaļ nāks. Jūs viņu sarājiet
Un sakiet, viņa draiskulības vairs
Nav ciešamas, ka grūti karaļdusmas
Jums bija remdināt. Šeit paslēpšos.
Jūs, lūdzu, viņu netaupiet.

Hamlets ārpusē.

Māt, māt, māt!

Karaliene.

Par mani nebaidieties, es jums galvoju.
Slē­pieties. Es dzirdu viņu nākam.

Polonijs noslēpjas.

Ienāk Hamlets.

Hamlets.

Nu, māt, kas ir?

Karaliene.

Tu, Hamlet, ļoti apvainoji savu tēvu.

Hamlets.

Māt, jūs ļoti apvainojāt manu tēvu.

Karaliene.

Nu, nu, nemels nu man blēņas!

Hamlets.

Ak, kaunieties un nerunājiet melus!

Karaliene.

Ko nozīmē tas, Hamlet?

Hamlets.

Ko teiksiet vēl?

Karaliene.

Tu mani aizmirsis?

Hamlets.

Es zvēru — nē.
Jūs karaliene, vīra brāļa sieva.
Un — kaut tā nebūtu! — jūs — mana māte.

Karaliene.

Nē, lai nāk tad cits ar tevi runāties.

Hamlets.

Nu, nu, jel sēdieties, ne soļa prom,
Pirms neredzēsiet savu dvēseli
Tai spogulī, ko rādīšu es jums.

Karaliene.

Ko gribi tu? Vai mani nonāvēt? Ha! Palīgā!

Polonijs aizslēpies.

Ei, palīgā, palīgā!

Hamlets izvelk zobenu.

Kas? Žurka?
Galvoju, tā beigta būs!

Dur portjerā.

Polonijs slēptuvē.

Ai, es nonāvēts!

Nokrīt un mirst.

Karaliene.

Ko tu padarīji?

Hamlets.

Es nezinu. Vai tas ir karalis?

Ceļ portjeru.

Karaliene.

Cik pārsteidzīgs un asiņains šis darbs!

Hamlets.

Jā, asiņains, māt, gandrīz tikpat ļauns
Kā nokaut karali un precēt svaini.

Karaliene.

Kā — nokaut karali!

Hamlets.

Jā, tā es teicu.

Paceļ portjeru un ierauga Poloniju.

Tu nožēlojamais, tu nelga, līdējs!
Es domāju ko labāku; še alga.
Lieks rosīgums, kā redzi, diezgan bīstams.

Mātei.

Ko lauzāt rokas? Klusu! Sēdieties!
Jums sirdi lauzīšu, tai jāsalūst,
Ja tā no dzīvas, cilvēcīgas vielas,
Ja vien ļauns ieradums nav padarījis
To nepieejamu jebkādām jūtām.

Karaliene.

Ko esmu darījusi, ka tik rupji
Tu runāt sāc ar mani?

Hamlets.