Hamlets

Es liku saukt to šurp un atrast līķi.
Cik bīstami šim vīram vaļu ļaut!
Bet tomēr pielietot tam likumu
Mēs nevaram — to stulbais pūlis mīl,
Kas neciena ar prātu, bet ar acīm.
Tad liks uz svariem rīksti, nevis vainu.
Lai būtu gludi viss un glīti,
Mums pēkšņā trimda jāizskaidro būs
Kā iepriekš lemta. Ārkārtīga kaite
Ar ārkārtīgām zālēm jāārstē
Vai ar nemaz.

Ienāk Rozenkrancs.

Nu! Kas še noticis?

Rozenkrancs.

Mans kungs, kur līķis paslēpts, nevarējām
No viņa uzzināt.

Karalis.

Bet kur viņš pats?

Rozenkrancs.

Viņš jūsu rīcībā, tepat; klāt sargi.

Karalis.

Vediet viņu iekšā.

Rozenkrancs.

Ej, Gildenštern! Ievediet viņa augstību!

Ienāk Hamlets un Gildenšterns.

Karalis.

Nu, Hamlet, kur Polonijs?

Hamlets.

Vakariņās!

Karalis.

Vakariņās? Kur?

Hamlets.

Nevis tur, kur viņš ēd, bet kur viņu ēd: pat­laban kāda atklāta tārpu sanāksme noņemas ap viņu. Kas attiecas uz ēšanu, tad tārps ir ķeizaru ķei­zars; mēs barojam citus dzīvniekus, lai barotos paši, bet paši barojamies, lai būtu tārpiem barība. Trek­nais karalis un liesais ubadziņš ir tikai dažādi ēdieni, divas maltītes vienam galdam. Tādas ir tās beigas.

Karalis.

Ak vai, ak vai!

Hamlets.

Kāds var izmakšķerēt zivi ar tārpu, kurš ēdis karali, un ēst zivi, kas barojusies ar šo tārpu.

Karalis.

Ko tu gribi ar to teikt?

Hamlets.

Neko, tikai jums parādīt, kā karalis var ceļot pa ubaga zarnām.

Karalis.

Kur Polonijs?

Hamlets.

Debesīs; sūtiet turp viņu apraudzīt; ja jūsu sūtņi viņu tur neatrod, meklējiet paši viņu citā vietā. Bet, nudien, ja jūs viņu neatradīsiet šinī mē­nesī, tad saodīsiet to, ejot pa kāpnēm uz galeriju.

Karalis.

Ejiet meklējiet viņu tur!

Daži galminieki aiziet.

Hamlets.

Viņš pagaidīs, kamēr jūs ierodaties.

Karalis.

Tavs nedarbs tavas drošības dēļ, Hamlet,
Kas mums rūp, lai cik tas sāpīgi, —
Tas tevi projām raida no šejienes
Ar uguns ātrumu. Ej saposies,
Jau kuģis gatavs stāv, labs ceļavējš
Un pavadoņi gaida; traucas viss
Uz Angliju.

Hamlets.

Uz Angliju?

Karalis.

Jā, Hamlet.

Hamlets.

Labi.

Karalis.

Tā ir, ja zinātu tu iemeslu, kāpēc.

Hamlets.

Es redzu ķerubu, kas to redz.
Bet nu, prom uz Angliju!
Ardievu, dārgā māte!

Karalis.

Tavs mīļais tēvs, Hamlet.

Hamlets.

Mana māte: tēvs un māte ir vīrs un sieva; vīrs un sieva ir viena miesa, tātad mana māte. Nu, prom uz Angliju!

Aiziet.

Karalis.

Tam sekojiet un ieviliniet to
Drīz kuģī; gribu, lai viņš tiek jau prom.
Viss nokārtots, kas ar to sakarā,
Un parakstīts.
Es lūdzu, steidzieties!

Rozenkrancs un Gildenšterns iziet.