Hamlets

Viņš, kundze, miris, tāls ir ceļš,
Kas nenāk vairs uz mājām.
Zaļvelēna tam pagalvī,
Bet akmens velts pie kājām.
Ak vai!

Karaliene.

Bet, mīļā Ofēlij…

Ofēlija.

Lūdzu, klausieties!

Dzied.

Kā kalnu sniegs tam tērps bij balts…

Ienāk karalis.

Karaliene.

Ak vai! Redziet, mans kungs.

Ofēlija dzied.

Un skaisti ziedi kapu klāja,
Bet nebij mīļu asaru,
Kad sirds tam sāpēs stāja.

Karalis.

Kā jums klājas, daiļā jaunava?

Ofēlija.

Labi, lai dievs jums palīdz!
Viņi saka, ka pūce esot bijusi maiznieka meita.
Kungs, mēs zinām, kas mēs esam, bet nezinām, kas varam būt.
Lai svētīts jūsu azaids!

Karalis.

Tas attiecas uz viņas tēvu.

Ofēlija.

Lūdzu, nerunāsim vairs par to; bet, kad jums jautā, ko tas nozīmē, tad atbildiet.

Dzied.

Svētvalentina dienas rīts
Pār zemi uzaust jauks.
Es tev pie loga klauvēju,
Šeit tava meiča, draugs.
Dzird Valentins un kājās lec,
Viņš drīz ir saposies,
Ver durvis, meiču iekšā laiž.
Un prom kā meiča tā vairs neaizies.

Karalis.

Daiļā Ofēlija!

Ofēlija.

Nav ko ļaunoties, patiesi, tūliņ beigšu.

Dzied.

Ak vai, tu svētā dievmāte!
Kāds kauns, kāds kauns un nelaime!
To puiši allaž dara tā,
Tiklīdz tie var. Tie peļami patiesi.
Nu viņa raud: pirms mani ņēmi,
Tu precēt mani solījies.
Viņš atbild:
To labprāt būtu darījis,
Ja pati nebūtu man klāt tu spiedusies.

Karalis.

Vai viņa jau sen tāda?

Ofēlija.

Cerēsim, ka viss būs labi. Mums jābūt pacietī­giem.
Bet man jāraud, domājot, ka viņi ieguldīja viņu aukstā zemē.
Mans brālis to dabūs zināt, un es jums pateicos par jūsu labo padomu.
Manu karieti! Ar labu nakti, dāmas! Ar labu nakti, manas mīļās! Ar labu nakti! Ar labu nakti!

Aiziet.

Karalis.

Tai cieši sekojiet un labi uzmaniet.

Horācijs iziet.

Šai kaitei cēlonis ir ciešanas,
Ciešs sakars tam ar viņas tēva nāvi.
Ak Ģertrūd, Ģertrūd! Ja reiz bēdas nāk,
Tās nenāk vis kā izlūki pa vienai,
Bet lielā barā! Pirmkārt, tēva nāve,
Tad, otrkārt, prom ir jūsu dēls.
Šis sava Tik taisnā soda niknais pelnītājs.
Un ļaudis iegrimuši aizdomās
Un nelietīgās, ļaunās valodās
Par krietnā Polonija nāvi. Tiešām,
Mēs gudri nebijām, tā slepen
To apbedot. Tad skumjā Ofēlija,
Kas nonākusi pretrunā ar savu
Tik gaišo prātu, bez kura visi
Mēs esam tikai dzīvnieki vai lelles.
Un pēdīgi, kas svarīgāks par visu,
Tās brālis ieradies no Francijas,
Ar brīnumiem viņš sevi ēdina
Un turas mākoņos, jo netrūkst to,
Kas piedzen pilnas viņam abas ausis
Ar ļaunām valodām par tēva nāvi.
Ies mēlnesības tā no auss uz ausi
Un nekautrēsies minēt mūsu vārdus.
Ak dārgā Ģertrūd, tas kā ložu krusa
Sit mani nāvīgi.

Ārā troksnis.

Karaliene.

Ak vai! Kas tas par troksni?

Karalis.

Kur mani šveicieši? Lai sarga durvis.

Ienāk galminieks.

Kas tur par troksni?

Galminieks.