Hamlets

Ak svelme, kveldē manas smadzenes!
Un asarās, kas daudzkārt sāļākas,
Lai izsūrst manu acu košums, tikums!
Dievs liecinieks: tavs ārprāts tiks tā maksāts,
Ka mūsu svaru kauss līdz zemei līks.
Ak, maija roze! Māsa! Maigā meiča!
Tu dārgā Ofēlij! Ak, debesis!
Vai iespējams, ka jaunas meičas saprāts
Ir iznīcīgs kā veca vīra dvaša?
Cik mīlas daba augstsirdīga, glezna!
To dārgāko no savām dabas balvām
Tā dāvā tam, ko mīl.

Ofēlija dzied.

Uz nestuvēm tie viņu aiznesa,
Trallā, vai, vai, trallā, ak vai!
Un kapā lija daudz daudz asaru.
Nu, sveika, mana dūja!

Laerts.

Ja prāts tev būtu prasīt atriebi,
Tas nevarētu vairāk aizkustināt.

Ofēlija dzied.

Projām, projām viņš;
Sauciet to par aizgājušu.
Cik labi skan pavadījums.
Tas bija negodīgais pār­valdnieks,
Kas nolaupīja sava kunga meitu.

Laerts.

Šai ārprātā vairāk nekā prāts.

Ofēlija Laertam.

Te man neaizmirstulītes, tās piemiņai.
Mīļais, lūdzu, atceries!
Un te atraitnītes, tās uzticībai.

Laerts.

Prātīgs vārds vājprātā: uzticība un piemiņa vienkop.

Ofēlija.

Te jums dilles un biķerīši; jums šīs rūtas; da­žas paturu sev. Tās var saukt par svētdienas puķēm. Valkājiet savas rūtas ar ziņu. Un te mārpuķīte. Es gribētu jums dot pāris vijolīšu, bet tās visas novīta, kad mans tēvs nomira. Stāsta, ka viņš viegli miris.

Dzied.

Jo daiļais Robins bija viss mans prieks.

Laerts.

Sirdēstus, skumjas, raizes, pašu pekli
Tā pārvērš daiļumā un mīlīgumā.

Ofēlija dzied.

Vai viņš vairs nepārnāks?
Vai viņš vairs nepārnāks?
Nē, nomiris viņš klusu,
Ej arī tu uz miera dusu.
Viņš nepārnāks vairs it nekad.
Tam bārda balta bij kā sniegs
Un mati apcirptie gaišdzelteni;
Nav viņa vairs, nav viņa vairs!
Nu mūsu vaidi ceļas:
Lai dvēslei miera balva!
Un visām kristīgām dvēselēm.
Lai dievs ar jums!

Iziet.

Laerts.

Vai redzējāt? Ak dievs!

Karalis.

Mēs jūtam līdzi jūsu bēdām, Laert.
Šo mūsu tiesību mums neliegsiet.
Nu, ejiet ataiciniet gudros draugus,
Lai viņi tiesu spriež starp mums un jums,
Ja netieši vai tieši mūsu roka
Tur pieskārusies būtu, mūsu valsti
Un mūsu troni, dzīvību — it visu
Jums atdosim kā gandarījumu.
Ja ne, tad norimstiet un dāvājiet
Mums savu pacietību, kopīgi
Ar jums mēs sērosim un raudzīsim,
Cik spējams, mierināt.

Laerts.

Lai notiek tā!
Jau pati nāve, bēres dīvainās
Bez trofejām un ģerboņa uz pīšļiem,
Bez ceremonijām, bez svinībām,
It kā no debesīm uz zemi brēc,
Ka skaidrība man jāatrod.

Karalis.

To dabūsiet,
Uz vainīgo lai soda cirvis krīt.
Es lūdzu, iesim!

Aiziet.

SESTĀ AINA Cita istaba pilī.

Ienāk Horācijs un sulainis.

Horācijs.

Kas tie tādi, kas ar mani grib runāt?

Sulainis.

Jūrnieki, kungs. Viņiem esot jums vēstules.

Horācijs.

Lai viņi ienāk.

Sulainis iziet.

Es nezinu, kas plašā pasaulē
Var sveicienu man sūtīt, ja ne Hamlets.