Hamlets

Viņš stāstīja par jums un atsaucās
Tik jūsmīgi par jūsu mākslu
Un izmanību aizsargājoties,
Jo sevišķi ar rapieri, un teica,
Ka būtu brīnums, ja jums rastos līdzīgs.
Viņš sacīja, ka viņu cīkstoņiem
Ne veiklības, ne skaidra skatiena
Vairs neesot, kad stājoties jums pretī.
Šī uzslava tā skāra Hamletu,
Ka viņš to vien vairs vēlējās un lūdza,
Kaut drīz jūs pārnāktu un cīkstītos
Ar viņu. Un tad nu…

Laerts.

Jā, ko tad, mans kungs?

Karalis.

Vai savu tēvu mīlējāt jūs, Laert?
Vai jūs kā glezna, tēlotas kur sāpes,
Bet nepukst sirds?

Laerts.

Kāpēc tā jautājat?

Karalis.

Ne tāpēc, ka jūs domātu, jums tēvs
Nav mīļš. Gan mīla iedegas, bet tad
Ar laiku mazinās un dziest, kā rāda
To pieredze. Un mīlestības liesmās
Kaut kas kā dūmot sāk, to vājina.
Jo nav nekā, kas vienmēr būtu labs;
Un labums, kad tas sevi pāraudzis,
Zūd pats aiz savas lielās pārmērības;
Ko gribam darīt, jādara tūliņ,
Jo «griba» mainās, tik daudz šķēršļu tai,
Cik ap mums mēļu, roku, nejaušību.
Un tā šis «vajaga» kļūst nopūta,
Kas, vieglojumu dodot, sāpina.
Bet nu pie darba. Hamlets pārnācis.
Ko darīsiet, lai rādītu, ka esat
Jūs sava tēva cienīgs dēls ne vārdos
Vien, bet darbos?

Laerts.

Noduršu kaut dievnamā.

Karalis.

Tik tiešām, slepkavam nekur nav vietas,
Tā atriebi lai nekavē nekas.
Bet, mīļais Laert, ja tā domājat,
Tad savrup turieties jūs savā mājā.
Kad pārnāks Hamlets, lai viņš dzirdētu,
Ka mājās jūs; mēs gādāsim par to,
Lai atkal jūsu pārākumu piemin
Un divkārt uzspodrina jūsu slavu,
Kā normandietis sacēla; pēdīgi
Jums tikties liksim, slēgsim derības
Par jūsu sacīksti. Viņš nevērīgs
Un augstsirdīgs, un brīvs no aizdomām
Bez pārbaudes ņems pirmo rapieri.
Bet jūs tad izmanīgi ņemiet to,
Kam uzasināts gals; kā vingrinoties
Jūs tēva nāvi atriebsiet.

Laerts.

Lai notiek!
Es savu zobenu pirms ieziedīšu.
Reiz nopirku no pūšļotājiem ziedi
Tik nāvīgu, ka pietiek ieskrambāt
Ar naža galiņu, kas indē mērkts,
Tik mazliet ādu, asinis kur strāvo,
Lai neglābtu vairs līdzekļi nekādi
Šai indē savu zobengalu mērkšu,
Un, ja es viņu viegli ieskrambāšu,
Viņš mirs.

Karalis.

Mums jāpadomā vēl par to,
Kur, kad un kā tas labāk izdarāms.
Ja neizdotos tas, ja mūsu nolūks
It skaidri visiem būtu noprotams,
Tad neiesākt. Tāpēc šim nodomam
Mums balsts ir jārauga, kas turētu,
Ja pirmais sairtu. Pag, ļaujiet domāt,
Mēs derēsim par jūsu veiklību. Darīts!
Kad cīkstoties jums sametīsies karsti, —
Uz beigām gājieni lai būtu strauji, —
Un Hamlets prasīs dzert, tad stāvēs turpat
Kauss, ko tikai viņam gatavošu.
Viens malks vien darīs to, ko vēlamies,
Ja sazāļotais zobens neķertu.
Bet, klusu, kas tas par troksni tur?

Ienāk karaliene.