Hamlets

Lai tomēr miegu tas jums netraucē,
Jūs neceriet, ka mēs tik kūtras dabas,
Ka ļausim bārdu briesmām plucināt
Un domāsim to tikai rotaļu.
Drīz vairāk dzirdēsiet. Man jūsu tēvs
Bij mīļš, bet mīlam arī paši sevi,
Un tāpēc jūs, es ceru, atzīsiet…

Ienāk vēstnesis ar Hamleta vēstulēm.

Kas jauns?

Vēstnesis.

Jums vēstules, mans kungs, no Hamleta.
Šī jūsu augstībai, šī karalienei.

Karalis.

No Hamleta?! Kas viņas atveda?

Vēstnesis.

Teic, jūrnieki, mans kungs; redzējis
Tos neesmu. Tās Klaudijs iedeva
No atvedējiem.

Karalis.

Tās jādzird, Laert, jums. Jūs varat iet!

Vēstnesis aiziet.

Lasa.

«Augstais un varenais, Jums jāzina, ka esmu izlikts kails Jūsu valstī. Rīt lūgšu atļauju stāties Jūsu kara­lisko acu priekšā, lai vispirms atvainotos un ziņotu Jums manas pēkšņās un visai dīvainās atgriešanās iemeslus. Hamlets.»

Ko tas nozīmē? Vai visi atpakaļ?
Vai tikai mānīšanās un ne vairāk?

Laerts.

Vai pazīstat rokrakstu?

Karalis.

Tas Hamleta.
Kails! Beigās piezīme:
Vai vari dot man kādu padomu?
viņš saka, esot «viens».

Laerts.

Tas mani mulsina, kungs.
Bet lai viņš nāk!
Tas manu slimo sirdi spirdzinās,
Ka spēšu viņam acīs pasacīt: «Tas ir tavs darbs.»

Karalis.

Ja būtu tā, Laert.
Bet kā gan citādi tas domājams?
Vai gribat manu padomu?

Laerts.

Jā, mans kungs, Ja vien jūs nevadāt uz mieru.

Karalis.

Uz tavu mieru. Ja viņš nu pārnācis
No trimdas, ceļojumu pārtraucot,
Un nedomā vairs atsākt to, tad man
Jau padomāts kāds derīgs pasākums,
Kur ne vien klups viņš, bet vairs necelsies.
Par nāvi šo ne vējiņš nežvīgos,
Nav viņa mātei jāsaredz te darbs,
Bet nejaušība.

Laerts.

Piekrītu, mans kungs.
It sevišķi, ja iegrozīt var tā,
Ka es tad ierocis.

Karalis.

Tas labi sakrīt.
Pēc jūsu aizbraukšanas, princim dzirdot,
Par jūsu mākslu tika runāts daudz,
Ka tur jums neesot neviena līdzīga,
Tā skaudis viņš nav citas jūsu spējas
Kā šo, kaut tā, pēc manām domām, nav
Tā vērtīgākā.

Laerts.

Kāda spēja, mans kungs?

Karalis.

Ak, tikai lenta vien, ko jaunība
Sev sprauž pie cepures. Un tomēr tā
Ir vajadzīga; jo jaunībai
Ne mazāk piestāv viegls, gaisīgs tērps
Kā kažoki un sēru tērpi veciem,
Kas cienību un veselību pauž.
Pirms diviem mēnešiem bij iegriezies
Pie mums kāds normandiešu bruņinieks.
Pret frančiem esmu karā gājis, zinu,
Cik lieliski tie zirga mugurā,
Bet drošulī šai bij kāds burvju spēks.
Viņš savos seglos bij kā ieaudzis…
Un izmācīto zirgu vadīja
Tik brīnum izveicīgi, ka šķita
Ar skaisto dzīvnieku kā viena būtne.
Tā veiklībai un izmaņai nespēju
Pat savās domās līdz izsekot.
Tā viņš tur rīkojās.

Laerts.

Normandietis?

Karalis.

Normandietis.

Laerts.

Nudien, Lamands.

Karalis.

Jā, tas pats.

Laerts.

Es viņu labi pazīstu, patiesi,
Viņš savas tautas rota lieliska.

Karalis.