Mollija Mūna aptur pasauli

Laimīgā kārtā pie Mollijas divriteņa bija starmetis, jo Lusijas māju viņa pameta jau pēc tumsas iestā­šanās. Meitene nostiprināja uz aizmugures bagāžnieka Lusijas iedoto mapi un slinki minās cauri Braiersvilai un pēc tam augšup kalnā ārā no pilsētiņas.

Viņa jutās piekrāpta. Viņa bija ieradusies Lusijas mājā, tiešām vēloties klausīties stāstus par hipnozi. Tā vietā pēcpusdienu bija nolaupījis Primo Sells. Mollijai viņš ne­patika jau tagad.

Tas, ko viņa bija uzzinājusi, šķita mazliet nereāls. Tas bija apmēram tā, it kā kāds būtu ieguvis neapgāžamus pierādījumus tam, ka visi putni patiesībā ir citplanētieši, kas šeit ieradušies, lai pārņemtu varu pasaulē. Šādas in­formācijas patiesums taču šķistu apšaubāms, kaut ari fakti būtu acu priekšā. Tieši tādas bija Mollijas izjūtas attiecībā uz Primo Sellu. Tomēr Mollija jau nu vislabāk zināja, cik vadāmi var izrādīties cilvēki. Dziļi dvēselē viņa juta, ka Lusijas teiktais ir patiesība.

Mollija nemaz nesāka domāt par to, kas varētu notikt, ja Primo Sells pieķertu viņu to izspiegojam. Ja viņš tiešām bija nolaupījis Deivīnu un atbrīvojies no citiem cilvēkiem, tad viņš bija traks īsts vājprātis un tiešām bīstams. Viņa vēlējās, kaut viņai būtu ātra automašīna ar dažādām ietaisēm. Bet viņai bija tikai vecs, sagrabējis velosipēds.

Tomēr bija divas lietas, kas sajūsmināja Molliju. Lusija bija devusi viņai jaunu atļauju hipnotizēt un Mollijai bija jādodas uz Losandželosu.

Atgriezušies Laimes namā, Gerijs un Džemma tīrīja Ge­rija peļu būri. Viņiem pagadījās savāds atklājums.

Gerija desmit peles skraidīja pa kartona kasti un izska­tījās apjukušas.

-            Kad tu to pēdējo reizi darīji? jautāja Džemma, saraukusi seju no smakas.

-           Kopš Ziemsvētkiem netīrākās vietas esmu sakopis čet­ras reizes. Bet tās tur es neaiztieku, jo tās nekļūst ne­tīras.

-    Kāpēc tās nekļūst netīras?

-    Tāpēc, ka peles tur guļ.

Džemma pasniedzās iekšā un izvilka salmus un lupatas. Gerijs pajauca papīru kaudzīti tīrajā stūri.

-            Redzi, viņš teica, šie papīri izskatās gluži jauni tikai nedaudz apgrauzti malās.

Gerijs nometa tos uz grīdas.

-            Uz tiem ir kaut kas rakstīts, teica Džemma, tos pa­ceļot. Viņa salasīja sapluinītās lappuses. Te rakstīts "…pnozes grāma…". Nevaru salasīt, tur ir sagrauzts. Un šajā gabaliņā teikts: "Sena māksla, ko atklājis…" Kā tev šķiet, ko tas nozīmē?

-            Nezinu, atbildēja Gerijs, izspiezdams ūdeni no sūk­ļa un slaucīdams būri. Kaut kas par senlaicīgu glezno­šanu?

-            Šī ir kopija, teica Džemma, uzmanīgi atdalot lappu­ses. Par… tā ir par hipnozi. Kur tu to ņēmi, Gerij? Vai tev ir vēl? Džemma ielūkojās būra aizmugurē.

-            Var jau būt, bet varbūt esmu tās izmetis. Kas ir hip­noze?

-           Nu, tas ir tad, kad tu liec kādam citam kļūt sapņainam un pēc tam pavēli viņam visu ko darīt. Kur tu to ņēmi?

-    Atkritumu tvertnē. Jau labi sen.

-    Kurā tvertnē?

-            Neatceros, vai nu Rūbijas, vai Rokija, jo viņi lieto vis­vairāk papīra… Rokijs vienmēr aizmet dziesmu vārdus, ko pats sacerējis. Es domāju, ka tā ir dziesma. Bet, Džemma, nelasi tagad, tu taču teici, ka palīdzēsi man tikt galā ar pelēm!

Džemma bija pārāk aizrāvusies, lai turpinātu darboša­nos ar pelēm.

-           Tas var būt svarīgi, viņa murmināja. Man jādodas augšā uz veļas žāvētavu, lai to izlasītu. Vari satikt mani tur.

Pēc divdesmit minūtēm Gerijs un Džemma, kājas sa­krustojuši, tupēja uz dvieļu grēdām tumšajā veļas žāvē­tavā, notēmējuši sīka kabatas lukturīša šauro staru uz apdriskātu papīra kopiju kaudzi.

-           Vai tu domā, ka mēs tiešām varētu to iemācīties? jau­tāja Gerijs.

-            Mēs varam to izmēģināt ar tavām pelēm, atbildēja Džemma.

-    Tagad? Man kabatā ir Viktors.

-            Nē, mums tas sākumā labi jāiemācās. Žēl, ka te nav visu nodaļu. Gerij, šis ir milzīgs noslēpums. Saprati?

-           Sapratu, atbildēja Gerijs, un viņi sasita kopā dūres, apliecinot norunu.

Kad Mollija atgriezās Laimes namā, viņai par visu vai­rāk gribējās aprunāties ar Rokiju. Viņa cerēja, ka draugs nav devies kādā no saviem ceļojumiem. Rokijs nebija atrodams televizora telpā, kur Trinklberijas kundze skatī­jās programmu par šūšanu. Beidzot viņa to atrada virtuvē ar Petulu klēpī, lasot avīzi. Blakus zēnam bija Nokmans, kas pētīja grāmatu par putnu dresēšanu.

-    Psssst, Mollija no durvīm viņu brīdināja.

-            Nu, nu, Rokijs saausījās, kopā ar Petulu iznācis gai­tenī, kad Mollija sagrāba tā piedurkni un vilka viņu aug­šup pa kāpnēm. Kas noticis? No kurienes tev tā mape?

Mollija aizveda viņu līdz krēslam pie loga augšstāva gaiteņa galā un lika apsēsties. Tad viņa čukstus pastāstīja Rokijam visu, kas bija noticis pie Lusijas Ļoganas. Rokijs klausījās, šķobīdams seju grimasēs un cenzdamies sekot Mollijas nesakarīgajai runai. Tad viņa atvēra mapi un pa­rādīja tam fotogrāfijas un Primo Sella apkārtnes kartes Losandželosā.

-            Lusija domā, ka tas, ka esmu bērns, ir kā maskēša­nās, Mollija nobeidza, jo Sellam nekad neienāks prātā, ka viņu varētu izsekot bērns.