Mollija Mūna aptur pasauli

Gerijs bija norūpējies par savām pelēm un pavadīja daudz laika, gatavojot tām pārnēsājamu ceļojuma kasti, bet Džemma stundām gulšņāja gultā un pārlasīja noko­pētās Hipnozes grāmatas lappuses, kuras glabāja zem spil­vena.

-    Vai tu domā, ka jūra būs silta, Roldj? Gerijs vaicāja, kad viņi rakņājās bēniņos, lai atrastu kādus koferus.

-     Silta? Tā būs vāroša. Mēs dodamies uz Losandželosu, Gerij. Tā atrodas Klusā okeāna piekrastē Amerikas rietumu krastā. Tur gandrīz nekad nelīst. Martā temperatūra var sasniegt trīsdesmit grādus. Tas ir lielāks karstums, nekā Braiersvilā var pieredzēt vasarā.

-    Ja tas ir tuksnesis, kā tad cilvēki var tur dzīvot? Ko viņi dzer? Viņu tur nevar būt pārāk daudz, komentēja Gerijs, aplūkojot caurumu apšuvumā. Zini, tur noteikti dzīvo pele.

-     Kalnos aiz pilsētas ir neskaitāmi aizsprosti, skaid­roja Rokijs, un lielas ūdenskrātuves, no kurienes nāk ūdens. Nokmans stāstīja, ka Losandželosā dzīvo 8,5 mil­joni cilvēku. Starp citu, visā pārējā Amerikas daļā dzīvo 270 miljoni.

-    Es tikai gribu zināt, cik Amerikā ir peļu, teica Gerijs.

-    Domāju, ka miljardiem. No izbalējušiem sarkaniem bērnu ratiņiem Rokijs izcēla noputējušu skārda kasti.

Kāpjot lejup ar kasti un trim veciem koferiem, viņi aiz­kavējās, jo izrādījās, ka ir ieslēgti. Nokmana kungs bija niekojies ar kombinācijām un visās slēdzenēs iestrādājis īpašu mehānismu, kā tās atslēgt.

Nokmans nebija gluži iepriecināts par to, ka jāatgriežas Amerikā. Tur viņš līdz nesenam laikam bija pavadījis visu dzīvi, un viņš negribēja atcerēties savu neveselīgo pagātni un tur pastrādātos noziegumus. Viņš uztraucās, ka varētu rasties kārdinājums atkal pastrādāt kādu nelietību, taču Trinklberijas kundze, kas palīdzēja viņam pāraugt, ap­galvoja, ka tas nākšot viņam par labu. Tāpēc viņš rūpīgi konstruēja ceļojuma kasti saviem divdesmit papagaiļiem. Mollija bija viņam teikusi, ka Amerikas Labdaris ir pa­rūpējies par lidojuma nokārtošanu visiem dzīvniekiem. Nokmans viņai automātiski ticēja. Viņš vienmēr cienīja Mollijas teikto, kaut gan viņam nebija īsti skaidrs, kāpēc. Viņš priecājās par to, ka varēs ņemt līdzi putnus, jo citādi viņš nebūtu ar mieru doties ceļā.

Ar hipnozes palīdzību bija jānokārto divas lietas. Viens uzdevums bija jāpaveic Rokijam, bet otrs Mollijai.

Rokija rūpe bija uzmeklēt viesnīcas numurus, kur vi­ņiem apmesties. Viņu ceļojums uz Losandželosu bija iega­dījies pašā rosīgākajā brīdī visā gadā. Pēc nedēļas bija

Akadēmijas balvu pasniegšana, kad labākie aktieri, aktri­ses, režisori, producenti un kinoļaudis par savu darbu tiks apbalvoti ar iekārotajām Oskara zelta statuetēm. Jau mē­nešiem iepriekš bija aizņemts ikviens numurs visās vies­nīcās.

-    Man nepatīk to darīt, teica Rokijs, pacēlis klausuli.

-     Mūsu dēļ daži cilvēki zaudēs savus viesnīcā pieteiktos numurus.

-    Vai tik tu neuztraucies, ka esi aizmirsis hipnotizēšanu no attāluma? apvaicājās Mollija. Taču Rokijs pašūpoja galvu.

-     Vai tev nešķiet, ka hipnotizēt ir tāpat, kā braukt ar velosipēdu? Ja tu to reiz esi iemācījies, to nav iespējams aizmirst. Molliju pārsteidza Rokija pašpārliecinātība, un lielu iespaidu atstāja tas, ka pēc desmit minūtēm viņš iznāca no televizora telpas ar ziņu, ka tagad viņiem vies­nīcā Chateau Marmoset ir rezervēti divi atsevišķi namiņi un viens numurs.

-    Man tikai bija vajadzīgs nedaudz laika, teica Rokijs.

-     Kamēr vien viņi manī klausās, viņi manās rokās ir kā izkusis sviests.

Savukārt Mollija ļoti uztraucās par savu uzdevumu. Vi­ņai bija jāapmeklē skolas direktors un tas jānohipnotizē, lai viņš atļautu visiem viņai pašai, Rokijam, Džemmai, Rodžeram un Gerijam neiet skolā un doties prom uz Losandželosu, bet pārējiem bāreņu nama bērniem padzīvot Trinklberijas kundzes māsas fermā. Molliju satrauca tas, ka viņa varētu būt zaudējusi hipnozes prasmi, it īpaši pēc tam, kad viņu bija pārņēmusi ledusaukstā saplūsmes iz­jūta, cenšoties hipnotizēt krūmu.

Uztraukumam nebija pamata, jo direktora kabinetā vi­ņai nemaz nenācās sašaut Stratfilda kungu ar savām za­ļajām acīm.

Mollija sāka ar skaidrojumu, ka ceļojums uz Kaliforniju ir izglītojošs. Viņa stāstīja, ka bērni ir mācījušies par zemestrīcēm un tuksnesi, par Amerikas parlamentu, ko sauc par Kongresu, tā ka ceļojums sniegs ļoti daudz jaunu zināšanu. Un turklāt, viņa piebilda, tā kā ceļojuma laiks sakrīt ar pavasara brīvdienām, bērni kavēs tikai ceturkšņa pēdējās nedēļas.

-     Pārējie lūdza, lai viņiem ļauj uzturēties cūku fermā, kur viņi daudz uzzinās par cūkām… zināt cūkām, cūku ēdienu, mēslojumu un… ē… lauksaimniecību. Tas ari būs ļoti izglītojoši.

Stratfīlda kungam šī doma likās spīdoša, jo viņš teica: Man ļoti patīk, ka tu, Mollij, atnāci pie manis lūgt at­ļauju. Man patīk bērni ar iniciatīvu. Piemēram, labam gol­fa spēlētājam piemīt iniciatīva. Ja gribi, lai bumbiņa kus­tētos konkrētā virzienā, tev jāiemācās, kā tā jāsit. Tu taču negaidīsi, lai kāds cits to sistu tavā vietā, vai piekriti?

-    Jā, ser.