Mollija Mūna aptur pasauli

Drīz vien taksometra busiņš izbrauca no betona ko­lonnu apakšas un devās Losandželosas pilsētas virzienā. Mollija sēdēja priekšpusē ar Petulu uz ceļiem, vēlēdamās, kaut viņi nebūtu te ieradušies. Viņa mēģināja vērot apkār­tni, lai novirzītu domas no Primo Sella. Taču tas nebija ie­spējams. Kad busiņš bija atstājis lidostu, pabraucot garām autostāvvietām, stiepļu žogiem un angāriem, kuros gulēja lielas lidmašīnas, un nelielām fabriciņām, kur gatavoja lidostas ēdienus, viņi izbrauca uz ceļa, kura malās bija milzīgu reklāmas dēļu rindas. Abās pusēs reklāmas rādīja Šņikt šņākt nažus, barojošo Flotes meitenes zupu un Sumpšusa tualetes papīru, kur bija attēlots bokseris Karalis Al­nis cīnāmies ar milzīgu papīra rulli. Vēl viena reklāma, kas nemitīgi atkārtojās, attēloja politiķi kovboja cepurē. Zemāk pār viņa sarkanzilbalto žaketi trekniem burtiem bija rakstīts: "Novembrī Gandolli par prezidentu." Vismaz, nodomāja Mollija, nav neviena plakāta, kas aicinātu bal­sot par Sellu.

Busiņš izgriezās uz šosejas. Visas automašīnas šķita milzīgas, kravas auto bija divreiz lielāki par tiem, ko va­rēja redzēt mājās, un bija četras, nevis trīs braukšanas joslas. Tālumā stiepās brūni, krūmiem apauguši pauguri, uz kuriem slējās naftas ieguves sūkņi, katrs apmēram ne­lielas mājas lielumā. Tie izskatījās kā dīvaini putni uz me­tāla kājām, un to knābjiem līdzīgās smailes šūpojoties likās knābājam zemi.

Lūkojoties uz knābājošajiem naftas sūkņiem, Mollija ne­spēja atturēties no domas, ka Primo Sells varbūt jau iz­sūtījis pa valsti algotus slepkavas, kam jāatrod divi bērni, kuri ierakstījuši hipnotisko klipu. Iespējams, ka viņš grib tos novākt tāpat, kā varbūt novācis Deivīnu Natelu. Lielie, bezsirdīgie dzelzs putni lika viņas drosmei ļodzīties.

Drīz ceļa malā izauga sākumā mazas, pēc tam jau lie­lākas dzīvojamās mājas. Tad viņi brauca pa garu ielu, pil­nu ar lietotu automašīnu veikaliem un bāriem, un tad pa citu, kur bija apģērbu veikali un restorāni. Tajā milzīgs kino plakāts ar Herkulesa Stouna smaidošo seju reklamēja filmu Svešinieka asinis. Lieli burti vēstīja: "Nominēta tri­jām Akadēmijas balvām: labākā filma, labākā galvenā sie­viešu loma, labākais scenārijs." Mollija vēroja kādu skrē­jēju joņojot garām ātrās apkalpošanas ēstuvei Avārijas virtuļi. Atvērts 24 stundas. Neuztraucies! Petula saspicēja ausis, pamanījusi piecus suņus, kurus bija izvedusi pa­staigā sieviete uz skrituļslidām.

-    Te nu gan ir lielas priekšpilsētas, Mollija sacīja šo­ferim.

-     Priekšpilsētas? pārjautāja šoferis. Šī nav nekāda priekšpilsēta. Šī ir pati Losandželosa. Šī ir Eņģeļu pilsēta, eņģelīt.

-     Bet kur tad debesskrāpji? jautāja Mollija, būdama pārliecināta, ka šoferis kļūdās.

-     A, pilsētas centrā daži ir, bet vispār šī nav debes­skrāpju pilsēta. Šajā pilsētā ir dārzi, jauki un zaļi, un ze­mas mājas, un tas ir labi, jo mums te mēdz būt zemestrī­ces, atrodamies taču uz Sanandreasa lūzuma līnijas. Pa­tiesībā mēs jau gandrīz esam pie tavas viesnīcas, un tā ir pašā Losandželosas centrā. Vairums ēku ir tikpat augstas, kā tu redzi.

-    Bet vairumā pilsētu centros, teica Mollija, ēkas ir novietotas cieši kopā.

-     Jā, tāpēc ka vairumā pilsētu nepietiek vietas. Šī ir jauna pilsēta, un te allaž ir bijis gana vietas.

Platās ielas galā aiz gigantiska pudeles formas dēļa, kas reklamēja Qube, pakalni ar ēkām uz tiem strauji atkāpās.

-    Tur augšā, norādīja šoferis, ir Sangabriela kalni, un tur pāri, viņš norādīja sev aiz muguras, ir Nāves ieleja, bet tur labāk nerādīties tur ir tik karsts, ka uz mašīnas motora vāka var izcept olu.

Busiņš uzmeklēja spraugu pretī braucošajā mašīnu plūs­mā un ceļa otrā pusē sāka rāpties augšup pa stāvu piebrauktuvi. Mollija pamanīja nelielu plāksnīti, ko pa pusei bija apslēpušas lapas. Chateau Marmoset. Mollija palūko­jās augšup uz pasaku namu ar jumtiņiem un tornīšiem. Logi slējās desmit stāvu augstumā, to priekšā bija nelieli balkoniņi. Ieeja atradās alai līdzīgā garāžā zem viesnīcas, kur trīs vīrieši, kas vairāk atgādināja filmu zvaigznes nekā viesnīcas kalpotājus, gaidīja, lai izkrautu busiņu.

-    Laipni lūdzam Chateau Marmosetl

Visi bija ļoti sajūsmināti par to, ka beidzot atbraukuši, kaut arī pēc lidojuma bija apdulluši un pārkaltuši un acu āboli bija tik sausi, it kā tie būtu nosusināti salvetē un pēc tam ielikti atpakaļ vietā. Braucot liftā augšup uz viesnīcas reģistrācijas telpu, Mollija ievēroja, cik noguruši un apskretuši viņi izskatās ar peļu un papagaiļu kastēm un Nokmanu, kura zodu ieskāva neskūtu bārdas rugāju ēna.

Viesnīcas vestibils bija ļoti elegants un tumšos toņos ieturēts, ar augstiem griestiem un akmens grīdu. Tam bla­kus atradās liela, bet noplukuši uzgaidāmā telpa, pilna ar cilvēkiem. Daži uzmeta neapmierinātu skatienu bērnu pulciņam. Nokmans aizgāja meklēt vīriešu tualeti.

Mollija izvilka no mugursomas visu pases un izlika tās uz galda. Reģistrators, kura āda atgādināja nemizotu avo­kado, satraukti vēroja Rodžeru, kurš bija apskāvis nelielu, podā iedēstītu palmu.

-    Vai viņš ir ar jums? vīrietis jautāja.