Mollija Mūna aptur pasauli

-Ja tu jautātu man, ko darīt, tad es teiktu fermeriem būtu jāatdod sava zeme golfa laukumu ierīkošanai. Vai tev tā nešķiet?

Mollija neatbildēja.

-Tad jūs visi dodaties uz Losandželosu un fermām. Nu, ceru, ka tas būs ļoti izglītojoši, un, ja ir tāda iespēja, uz­spēlējiet nedaudz golfu manā vietā, labi?

-    Paldies, ser! Jā, ser.

Šajā brīdī iezvanījās direktora telefons, un, pacēlis klau­suli, Stratfīlda kungs ar mājienu deva Mollijai zīmi, ka viņa drīkst iet.

Mollija nespēja tam noticēt. Viņa tiešām bez hipnozes palīdzības bija pārliecinājusi direktoru ļaut visiem atstāt skolu ja nu vienīgi pašai viņas klātbūtnei piemita kādas mesmerizējošas* spējas. Mollija īsti nezināja, kā bija iz­devies tik viegli pierunāt Stratfilda kungu, bet, būdama ļoti apmierināta ar sevi, viņa atgriezās klasē.

Tā nu beidzot pēc dažām dienām tika piekrauts mazais minibusiņš, un tajā vietas ieņēma trīsdesmit astoņi pa­sažieri (pieci bērni, divi pieaugušie, divdesmit papagaiļi, desmit peles un viens mopsis). Pat Rodžers ar prieku de­vās līdzi, lai, kā zēns teica, tiktu prom no balsīm, kuras viņu vajā.

Brīdī, kad viņi ieradās lidostā, Trinklberijas kundze krita panikā. Viņa nekad nebija lidojusi ar lidmašīnu un šķita pārbijusies līdz nāvei. Nokmana kungs turēja viņas roku un stāstīja, ka ik gadu par upuri ēzeļu spērieniem krīt vairāk cilvēku nekā lidmašīnu katastrofas. Mollija aizveda savu mazo grupiņu līdz reģistrācijas galdam, un drīz vien jau visa bagāža bija nodota.

Gerijam un Nokmana kungam bija stingri pieteikts, ka nekādā gadījumā nedrīkst pat pieminēt, ka lidmašīnā ir viņu dzīvnieki, jo pretējā gadījumā Labdara sarunātais vairs nebūs spēkā. Abi apsolījās nebilst ne vārda. Tagad peles un papagaiļi divās kastēs ar gaisa caurumiem at­radās Mollijas ratiņos blakus Petulas ceļojumu grozam. Visi pārējie pēc pasu pārbaudes cauri lidostas rentgena aparātiem iegāja beznodokļu veikalu zālēs.

Mollija juta nelabumu. Viņa vēlējās, kaut būtu izmēģi­nājusi savas hipnotizētājas spējas uz Stratfilda kungu. Jo tieši tagad savu kravu dabūt cauri drošības pārbaudei un rentgena aparātiem viņa varēs vienīgi tādā gadījumā, ja hipnotizēšanas spējas darbosies tikpat labi kā vienmēr.

Viens no rentgenstaru aparātu apkalpotājiem ar mā­jienu lika viņai iet uz priekšu. Petula savā ceļojumu gro­zā visu laiku grozījās, cenšoties iekārtoties ērtāk. Mollija

* mesmerisms hipnotisms norija siekalas un stūma ratiņus lidostas darbinieka vir­zienā.

Tuvojoties viņa koncentrējās, lai panāktu saplūsmes iz­jūtu, un noveda acis līdz augstākajam hipnozes stāvok­lim. Mollijai vairs nebija vajadzīgs lietot veco hipnozes paņēmienu ar svārstu vai rāmu runāšanu iemidzinošā un transā novedošā balsī. Viņa lika lietā savu īpašo talantu, kam bija nepieciešamas tikai dažas sekundes. Šim paņē­mienam tagad bija jāiedarbojas. Tur bija divi lidostas dar­binieki, no kuriem viens vēroja rentgena aparāta ekrānu, bet otrs gaidīja, lai pārmeklētu pasažierus, vai viņiem nav paslēptu ieroču. Viņai tikai vajadzēja paskatīties uz abiem uzreiz, lai tie mirklī kļūtu pilnīgi paklausīgi.

Patiesībā Mollija bija tik cieši apņēmusies, ka hipnozei ir jāiedarbojas, ka bija nepareizi aprēķinājusi skatiena spēku. Kad meitene uzlūkoja drošības darbiniekus, sa­triecošais skatiens, ar kuru viņa tos apveltīja, bija tāds, ar kādu varētu hipnotizēt pāris ziloņu. Pie rentgena aparāta sēdošais vīrs saspringa, kā strāvas triecienu saņēmis, bet pārmeklētājs pēkšņi izjuta milzīgu atslābumu un sāka skaļi dūkt kādu melodiju.

-     Apklusti! Mollija noelsās. Viņa nervozi palūkojās apkārt, lai pārbaudītu, vai neviens viņu nevēro. Tā kā ne­viens neskatījās, meitene dažas sekundes patīksminājās par silto saplūsmes izjūtu, ar prieku atkal izbaudot, kā tā piepilda viņu no matu galiņiem līdz papēžiem.

-     Nu tā, jūs abi, viņa klusi teica, jūs izlaidīsiet mani cauri, nepārbaudot manu bagāžu. Kad būšu izgājusi cauri, jums liksies, ka esat pārbaudījuši manas somas un viss ir kārtībā. Pēc tam jūs pamodīsieties. Vai viss skaidrs?

Abi darbinieki pamāja. Spriedzes brīdis bija pāri. Mollija devās tālāk uz veikalu zonu. Viņa pie sevis noirgojās un gāja uz elektronikas veikalu. Viņai vajadzēja miniatūru fotoaparātu un daudz filmiņu.

Petula savā grozā saoda lidostas smaržas un brīnījās, kurp gan Mollija viņu ved šoreiz. Papagaiļi no savas tum­šās kastes ieklausījās lidostas pasažieru zāles zvanos un dūkoņā, domādami, ka tās ir savādu putnu balsis. Peles centās gulēt savā midzenī, bet viņām tas nācās grūti, jo kāds milzis tālumā visu laiku kaut ko vēstīja.

"Visi pasažieri uz Losandželosu, lūdzu, ejiet uz trešo iekāp­šanas vietu!"

Šis lidojums nebūt nelīdzinājās Mollijas lidojumam uz Ņujorku vienatnē. Šis bija haotisks un trokšņains. Kad lielā lidmašīna pacēlās, Trinklberijas kundze sāka skaļi skaitīt lūgšanas, ko ar pārtraukumiem turpināja visu lidojuma laiku.