Mollija Mūna aptur pasauli

Atlantijas okeāna vidū Gerijam pazuda pele. Gerija mī­ļākā pele Viktors izmuka un devās uz lidmašīnas tualetēm, kur tika ieslēgts kopā ar garmatainu tūristi. Kad viņa izbrāzās no kabīnes, skaļi kliedzot, ka redzējusi vāveri, Vik­tors klusiņām aizlavījās atpakaļ uz Gerija sēdekli.

-      Kundze, nav iespējams, ka uz borta varētu nokļūt vāvere, stjuarte mierināja tūristi. Šis ir ilgs lidojums. Varbūt jums vajadzētu iemalkot ūdeni un izmēģināt mūsu ieteiktos vingrinājumus.

Citā reizē Mollija būtu gribējusi, lai šis lidojums, kurā Trinklberijas kundze ir tik satraukta, ātrāk beigtos, bet tagad viņa vēlējās, kaut tas turpinātos mūžīgi, jo tad viņai nevajadzētu izsekot bīstamo Primo Sellu.

Viņa to pateica Rokijam.

-    Jā, tu esi nobijusies, viņš atbildēja. Bet padomā, cik pārbiedēta ir Deivīna, lai kur viņa arī atrastos. Ja viņa ir dzīva un Sells ir viņu nolaupījis, tad viņai esi vajadzīga tu, lai viņu izglābtu.

Viņa arī ir vienīgais iemesls, kāpēc es dodos turp, teica Mollija. Es neriskētu ar savu dzīvību tikai tāpēc, lai pārbaudītu tās zvaigznes. Lai nu kā, es uzskatu, ka esmu Deivīnai parādā. Es taču pirms Ziemsvētkiem nospēru vi­ņas lomu Zvaigznēs uz Marsa.

Mollija paliecās uz priekšu, lai iebāztu Petulas grozā de­sas šķēlīti. Petula lidmašīnās mēdza uzvesties ļoti labi.

Pēc vienpadsmit stundām lidmašīna izlaida šasijas virs Losandželosas spožajām ugunīm. Mollija lūkojās ārā uz milzīgo pilsētu apakšā. Šķita, ka tā plešas simtiem jūdžu tālumā visos virzienos. Viņa nevarēja vien beigt prātot, kur gan tagad starp šiem miljoniem ēku atrodas Primo Sells.

Tad riepas skāra skrejceļa segumu un viņi bija droši pie­zemējušies. Visi pagrieza pulksteņus par astoņām stun­dām atpakaļ. Bija septiņi vakarā.

Drīz visi pusaizmiguši stāvēja bagāžas zālē, gaidot sa­vus koferus. Vienīgie, kam vēl bija palikusi kaut kāda enerģija, bija Gerijs un Džemma, kuri uz bagāžas karuseļa vizināja Gerija rotaļu supervaroņus.

Mollija vēroja nelielu, sarkanu koferīti riņķojam pa transportiera lenti. Lai ari cik pārguruši viņa bija, meitene ļāva skatienam nolaisties uz tā, uzsūcot tā raupjo virsmu un apsūbējušās sprādzes. Kādu bridi lidosta šķita ļoti tālu prom, un bija tā, it kā viņa un koferītis būtu vienīgie, kas pastāv zem lidostas jumta. Pēc mirkļa Mollija sajuta, ka koferītis atrodas viņas prāta iekšpusē. Tā bija savāda iz­jūta, bet ne gluži jauna. Tā atgādināja Mollijai to izjūtu, kāda viņu pārņēma, hipnotizējot kādu cilvēku. Slīdoša izjūta, kāda rodas tieši pirms tam, kad hipnotizējamais nokļūst transā, kad viņa jūt tā personības spēku vāji­nāmies un cilvēks sāk piederēt viņai. ŠI izjūta bija mesmerisma daļa. Mollija nodomāja, cik savādi ir to izjust ar koferi, un tad, kamēr viņa miegaini blenza, pa viņas ķermeni sāka izplatīties pazīstamā siltā saplūsmes izjūta. Taču jau pēc mirkļa tā kļuva ledusauksta. Tas bija tieši tā­pat kā ar krūmos izcirpto suni. Mollija pārsteigta novērsa uzmanību no kofera.

Tas bija ļoti dīvaini. Acīmredzot tam bija kāds sakars ar priekšmetu uzlūkošanu. Mollija domāja, kas notiktu, ja viņa turpinātu izjust ledusauksto sajūtu. Kas varētu notikt? Vai viņa atklātu, ka ir hipnotizējusi priekšmetu, kuru uzlūko? Tas bija smieklīgi. Kā gan varētu hipnotizēt koferi? Viņa nolēma, ka nākamreiz eksperimentēs un pa­lūkosies, par ko pārvēršas aukstā saplūsmes izjūta.

Visi paņēma savas somas un koferus un stiepa tos uz bagāžas ratiņiem. Apdulluši un pārguruši viņi devās uz taksometru stāvvietu. Neviens nepamanīja kādu bagāžas nesēju tuvojamies Mollijai.

Ei, piedodiet, viņš teica, sejā starojot atklājuma prie­kam, bet vai jūs neesat tas skuķis un tas čalis no tā klipa Pieskati bērnus, kas dzīvo ap mums?

d evita nodaļa

Mollija bija satriekta. Viņai nekad nebija ienācis prā­tā, ka hipnotiskais labdarības televīzijas klips, ko viņi bija ierakstījuši Ņujorkā pirms Ziemsvētkiem, varētu būt redzēts Losandželosā. Cik gan vēl cilvēku lidostā bija viņu atpazinuši?

-     Mm, jā… jā, tie bijām mēs, viņa negribīgi atbil­dēja.

-     Lielisks darbs, teica smaidošais nesējs. Ļaujiet man jums palīdzēt!

Viņš paņēma Mollijas ratiņus un aizveda tos tieši uz taksometru rindas priekšgalu. Tur viņš iekrāva somas gai­došā minibusiņā un pamāja viņiem atvadas.

-     Re, kā nu ir ar Lusijas teikto, ka mūs neturēs aizdo­mās, jo esam bērni, sūdzējās Rokijs, kad viņi atslīga sēdekļos. Prirao Sells droši vien arī ir redzējis to klipu un kopš tā brīža meklē divus bērnus ar hipnotizētāju spē­jām.

Molliju šis starpgadījums bija pārāk satriecis, lai viņa vēl ko teiktu.

-     Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņš to nav redzējis, Rokijs centās viņu iedrošināt.