Mollija Mūna aptur pasauli

Rokijs paraustīja plecus. Tas viss man šķiet kaut kāds vājprāts. Es tam neticu.

-           Tu netici tāpēc, ka negribi doties man līdzi. Tieši tāpēc tu arī tam netici.

-            Kurš teica, ka man arī jādodas turp? jautāja Rokijs jau skaļākā balsī.

-            Būs labāk, ja nāksi, Mollija klusi, bet stingri teica. Tev man jāpalīdz, Rokij. Es šeit neesmu vienīgā, kura prot hipnotizēt.

-             Bet es taču neesmu ne ceturto daļu tik labs kā tu, Mollij.

-    Tad tu tici, ka tā ir patiesība?

-    To es neesmu teicis.

-            Nu, pat ja tu tam netici, tev taču patiktu izklaidēties Losandželosā, Mollija pārliecinoši turpināja.

-Bet…

-      Kopš kura laika tad Rokijs Skārlets atsakās no ce­ļojuma uz saulaino Losandželosu? mudināja Mollija.

-    Varu derēt, ka tur tevi nekad nemocīs astma.

-    Bet…

-     Rokij, nevar būt ne runas, ka es varētu turp doties viena pati, Mollija teica skaļāk, nekā būtu vēlējusies.

-     Klausies, tur ir daudz siltāks nekā šeit, un tur ir plud­males. Mēs būsim prom tikai kādu mēnesi. Es to nevaru izdarīt bez tevis, Rokij. Lūdzu, brauc man līdzi!

Petula pēkšņi pieslējās sēdus un sāka strauji luncināt asti. Gaiteņa galā kāds bija.

Kaunīgi tuvojās Gerijs un Džemma. No veļas žāvētavas viņi bija dzirdējuši Mollijas un Rokija sarunas beigas un tagad, kaut arī kaunējās, ka pieķerti noklausoties, vai de­ga no ziņkāres.

-    Kādas izklaides? Kādas pludmales? Kurp jūs dodaties? Mēs arī gribam, uzplijās Džemma.

-Jā, gaudās Gerijs. Jūs nedrīkstat mūs te atstāt. Pa­gājušo reizi, kad jūs mūs atstājāt, bija briesmīgi. Atcera­ties?

-     Jūs nevarat doties līdzi, iesāka Mollija. Tad viņa aprāvās. Džemma un Gerijs nekad nebija baudījuši brīv­dienas. Viņa iztēlojās tos pludmalē ar spainīšiem un lāp­stiņām vai peldamies jūrā, vai ekskursiju autobusā kādā no Losandželosas kinostudijām, un viņas sirds atkusa. Bērniem tas noteikti patiktu, un viņa nespēja stāties tiem ceļā. Patiesībā varētu būt pat labāk, ja tie dotos līdzi.

-    Vai zini, Rokij, ja ar mums būtu arī Trinklberijas kun­dze, lai viņus pieskatītu, mēs izskatītos pēc parastas ģi­menītes brīvdienās. Un Nokmans arī varētu noderēt.

Īstenībā Mollija domāja, ka noderīga varētu būt Nokmana noziedzīgā pieredze. Viņam īpaši labi padevās at­slēgu atmūķēšana. Mollija galvā saskaitīja kopā bāreņu nama naudu un to naudu, ko viņai bija apsolījusi Lusija. Tam viņa vēl pieskaitīja visu, ko, pēc Lusijas domām, viņi varētu iegūt bez maksas ar hipnozes palīdzību.

-    Un kā tad ar pārējiem? jautāja Rokijs. Nākamnedēļ viņi atgriezīsies no kursiem.

-     Mēs taču varētu palūgt Trinklberijas kundzes māsu, lai ļauj viņiem padzīvot fermā, ierosināja Mollija. Viņa vaicājoši palūkojās Rokijā, un tas pamāja.

-    Man būs jāaprunājas ar Stratfīlda kungu, teica Mol­lija, domājot, kā gan būtu jāhipnotizē skolas direktors. Nu labi, Džemma, kad T. kundze būs beigusi skatīties savu programmu, es viņai pateikšu, ka uz Losandželosu mūs ir uzaicinājis Labdaris.

Rokijs pasmīnēja. Es atradīšu kādu jauku viesnīcu, kur mums apmesties, un Nokmans lai organizē lidmašīnas biļešu iegādi lai izlidotu tik drīz, cik vien iespējams.

-     Vai tas nozīmē, ka mēs lidojam? jautāja Gerijs, vēl nebūdams pārliecināts par to, kas īsti nolemts.

-    Nūja, ka nozīmē, atteica Rokijs.

-    Ūūūūūūūūūūūū, iesaucās Gerijs, ūūūūūūūūūūū! Un, nezinādams, ko iesākt no sajūsmas, viņš sāka lēkāt kā kafiju sadzēries ķengurs. LA, LA, LA, LA, viņš auroja, skraidīdams šurp un turp pa gaiteni. Tad viņš uz brīdi apstājās.

-    Kur ir LA? viņš jautāja.

-     LA nozīmē Losandželosu, teica Rokijs. Tā ir Kalifornijā, Amerikā.

-     Ā! Amerikā? Urā! Pēc tam Gerijs vairs nebija ap­turams. Viņš nolēkšoja lejup pa kāpnēm, apskrēja apkārt vestibilam, metās atkal augšup pa kāpnēm un atkal augšā, un atkal lejā, visu laiku kliegdams: Nebūs jāiet skolā! NEBŪS JĀIET SKOLĀ!

Džemma neskaitāmas reizes pateicās Mollijai un Rokijam un tad iedrāzās guļamtelpā, lai sapakotu mantas.

-             Tas ir pareizais lēmums, sprieda Mollija, jo tad, ja mēs nepaņemtu viņus līdzi un ar mums tur atgadītos kaut kas ļauns, viņi nekad netiktu brīvdienās.

-            Kas tad ar mums varētu notikt? jautāja Rokijs, sa­raucis uzacis.

-            Varbūt tas pats, kas ar Deivīnu? Es nezinu. Bet tas Sella kungs ir varas apsēsts maniaks. Un izcils hipnotizē­tājs. Ak dievs, Rokij, kur gan mēs tagad lienam!

-     Nepatikšanās, Rokijs lietišķi noteica.

-Jā, desmit tonnās nepatikšanu, piekrita Mollija.

astotā nodaļa

Nākamo triju dienu laikā Mollija bija lieciniece tam, kā Laimes namu pārpilda gaidāmā priekšnojautas.

Trinklberijas kundze bija tik sajūsmināta par brīvdie­nām, ka nometa priekšautu uz kamīna, lai nosvinētu šo notikumu. Viņu tik ļoti aizrāva doma par došanos uz Losandželosu un Holivudu, pasaules kino galvaspilsētu, kur dzīvo viņas dievinātās zvaigznes. Viņa loloja cerības sa­stapt kādu no tām.