Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija bez skaņas plaši atvēra muti.

-           Nabadziņš, es domāju, cik ilgi gan tas šeit sabijis! Nāc šurp, mīļumiņ!

Mollija dzirdēja, kā Petula pieļepo klāt svešajai sievietei. Viņa vienmēr mēdza pielabināties, lai kāds viņai pakasītu vēderu.

-            Vai, paskat tikai, kāds labulītis! Vai man pakasīt tavu puncīti? Rādās, ka tā grib pieteikties vienai no tavām suņu barības reklāmām, Sinklēr. Sallija iesmējās. Vai, viņa ir tik mīļa! Paskaties uz to mazo purniņu. Ak, tev jādod viņai darbs, Sinklēr!

-            Paaicināšu viņu uz suņu cepumu reklāmu nākamne­dēļ, Sinklērs noirgojās.

-    Vai man paņemt viņu uz mājām?

Mollija iekoda lūpā.

-            Nē, Sallij. Suns dzīvo kaut kur tepat. Saņemies! Mēs viņu vienkārši izlaidīsim, kad iesim ārā. Pēc šiem vār­diem gaisma telpā nodzisa. Nāc, mopsīt! Sinklērs ar svilpienu teica. Petula laikam nekustējās.

-           Viņa negrib nākt. Viņa sākumā grib parakstīt līgumu, iesmējās Sallija.

"Ej! EJ TAČU!" domāja Mollija.

Tad Sallija laikam pacēla Petulu, jo pēc tam durvis aizvē­rās un saruna starp Sinklēru un Salliju pagaisa tālumā.

Mollija un Rokijs nogaidīja dažas minūtes, pirms ie­drošinājās izlīst no slēptuves. Mollija juta, ka viņas kājas ļogās. Līdz brīdim, kad bija nokļuvusi lamatās aiz galda, viņa vēl līdz galam nebija aptvērusi tā stāvokļa nopiet­nību, kurā viņi bija nokļuvuši. Abi gulēja uz vēdera un skatījās pa logu. Drīz viņi pamanīja Sinklēra un Sallijas galvas, kas atstāja biroja ēku. Tumšmatainā sieviete no­lika Petulu zemē, tad iesmējās un norādīja uz mopseni, kas atkal devās tieši uz ēkas durvīm. Petula atgādināja talantīgu cirka suni, kas tēlo, ka necieš, ja tam saka nē. Sinklērs nepacietīgi pamāja sievietei, lai tā sēžas ietves malā novietotajā sporta mašīnā. Ar skaļu motora rāvienu viņi bija prom.

-      Brrrrrr, nodrebinājās Mollija. Turpinām! Mums jātiek ārā no šejienes.

Rokijs trīs vai četras reizes paraustīja plecus, lai no­kratītu drebuļus. Vai tu domā, ka šie abi bija hipnotizē­tāji? viņš jautāja.

-    Varbūt viņi paši ir nohipnotizēti. Es tomēr negribētu, lai viņi pastāsta Sellam par Petulu. Mollija noliecās pie Nokmana. Tagad vari būt dzīvs, bet klusu un mierīgi, lūdzu!

Nokmans izlīda.

-    Šeit jābūt vēl kādai vietai, kur Sells glabā savas slepe­nās lietas, sacīja Mollija.

-Ja vien viņš tās netur mājās.

Mollija palūkojās augšup uz gleznu ar žagatu.

Pēc mirkļa Nokmans jau balansēja uz samta krēsla un ar Burbuļotā cimdiem rokās nocēla gleznu no sienas. Tur kā otra sienā iegremdēta glezna atradās mikroviļņu krāsns izmēru seifs. Tā centrā bija vara krāsas ripa ar malās ie­gravētiem sīkiem cipariņiem.

-             Bing-o, teica Nokmans, sajūsmā sitot galvu pret seifu.

-    Vai vari to atvērt? jautāja Mollija.

-            Pro-tams, paziņoja Nokmans. Tas ir 1965. gada Gloks un Gutmans. Smuks. Es tāds ir atvērs kāds trīs vai četrs. Viņ ir tā kā vecs bagāts kundzs grūt pierunāt, bet ir to vērts.

-           Nedomāju gan, ka Trinklberijas kundze priecātos dzir­dēt tevi tā runājam, teica Mollija, domājot, cik gan ne­tālu no virspuses ir viņa senie, noziedzīgie paradumi. Nokmans izskatījās nokaunējies.

-    Bet nu labi, ver to vaļā! mudināja Mollija.

Nokmans pamāja un neveikli tuvināja seju seifam, it kā

gatavotos to noskūpstīt. Viņš sasita degunu. Tad viņš pie­lika ausi pie vara ripas un ar labo roku sāka to griezt.

-            Cerams, ka hipnotizēts viņš to spēj, ieteicās Rokijs.

-           Aha, tīksmīgi sēca Nokmans, pagriezdams ripu četr­desmit piecus grādus pa labi.

-            Kaut nu tam nebūtu pieslēgta signalizācija, sacīja Mollija.

-           Mmmmmmm, noīdēja Nokmans, pagriezis ripu se­šus grādus pa kreisi.

-    Kā viņš to dara?

-    Man vienalga. Es vēlos, kaut viņš pasteigtos.

-            Aāāāāāā, noņurdēja Nokmans, it kā tikko būtu pie­ķēris lapsu atveram vistu kūts durvis.

Kamēr Nokmans ņurdēja, vaidēja un klikšķināja, Mollija somā sameklēja miniatūro fotoaparātu. Ko Sells glabā sle­penajā seifā? Viņa izjuta satraukumu, bet tajā pašā laikā arī bailes.

Pēkšņi Nokmans nopūtās. Viņš nospieda uz leju seifa volframa rokturi, un iekšā atbalsojās iepriecinoši džink­stoša skaņa.

-    Lūgtum! viņš sacīja.

Durvis atvērās.

Tad Nokmana sejā atspoguļojās vilšanās, ieraugot, ka seifa nav ne dimantu, ne dārgakmeņu. To vietā iekšā kā iemiguši briesmoņi viena uz otras gulēja četras melnas mapes. Nokmans pasniedza tās Mollijai.

-    Tu pirmais, teica Mollija.

-     Nē, tikai pēc tevis, atbildēja Rokijs.

Mollija atvēra vienu mapi.

-       Ai! Mollija nespēja noticēt tam, ko redzēja. No pa­pīru kaudzes augšējās lapas uz viņu lūkojās Kosmosa Dūža fotogrāfija. Tā bija piestiprināta virs virsraksta Pa­radīzes stienīšu kampaņa. Zemāk bija datumi un adreses. Taču šī nebija pazīstamā, patīkamā seja no televīzijas rek­lāmām. Šis vīrietis izskatījās apdullis vai lietojis narko­tikas-vai… hipnotizēts.

-       Lusijai bija taisnība, Rokijs piesmakušā balsī no­vilka.