Mollija Mūna aptur pasauli

-     Nesaprotu, kā es par to neiedomājos agrāk. Tas taču ir ideāli! Kad gan vēl mēs varētu noņemt hipnozi ikvienai no šīm stulbajām zvaigznēm ātri un uzreiz? Mēs ari iesim uz Oskariem.

Rokijs pacēla uzacis un pasmaidīja. Tu laikam joko.

-     Dažiem tas varētu likties joks, bet nelaime tā, Rokij, ka mums tas ir darbs. Ja tas notiek rīt, tad mums jāsāk rīkoties. Ja mēs ejam, mums jāizskatās pēc kinoļaužu bēr­niem. Man vajag kleitu, mums abiem vajag kurpes, un tev jāsadabū smokings.

-Kas?

-     īpašs vakara uzvalks. Tagad mums labāk ātri doties uz veikaliem. Lusijai piezvanīsim vēlāk.

Pateikusi to, Mollija ieskrēja iekšā pēc savas mugurso­mas.

Viņiem nebija ne jausmas, ka turpat blakus savu pirmo mācībstundu notur daži jauni hipnozes mācekļi.

-     Man šķiet, ka mums jābūt pavisam klusiem, ja gata­vojamies to darīt, teica Džemma, nometusies ceļos uz paklāja. Šajā brīdī pie durvīm kāds skrāpējās. Gerijs ielaida Petulu.

-    Labi, Petula, vari nākt iekšā, bet netrokšņo!

Petula saausījās un nogūlās blakus gultai, lai pavērotu, ko gatavojas darīt abi mazie cilvēkbērni. Džemma un Ge­rijs notupās pie stikla krūzes. Tajā bija Viktors, lielākā no Gerija pelēm.

Viktors bija dusmīgs, ka izcelts no siltās salmu guļvie­tas, kur viņš bija pavadījis laika joslu maiņu. Viņš grauza sēkliņu un centās raidīt pēc iespējas piktāku skatienu uz abiem cilvēkiem ārpus viņa ieslodzījuma vietas. Pelēna iemīļotākais cilvēks, zēns, kuru viņš sauca par Lielo, un meitene, kura bieži bija kopā ar to, ari raudzījās uz viņu, abu tēlus izkropļoja stikls. Un tur bija arī tas spalvainais briesmonis.

-     Nu labi, pirmo daļu mēs būtu paveikuši, teica mei­tene. Vai esi pārliecināts, ka peles pīkst tieši tā, Gerij?

-    Jā. Tā viņas pīkst pirms laišanās miegā. Zēns čuk­stoši iepīkstējās.

-     Pī-ī-ī-ī-ī! Atkārto! viņš aicināja. Meitene viņu at­darināja.

-    Pareizi. Dari tā! Gerijs pētīja kopētos norādījumus, kas atradās viņa priekšā. Te rakstīts, viņš lasīja, "Iemi­dzinoši atkārtojiet dzīv-nie-ka balsi, līdz dzīv-nieks laižas tran… tran…" es nevaru to izlasīt.

-     Transā. Papīru paņēma Džemma. Tas ir kā sap­ņošana pirms hipnotizēšanas. It kā sapņošana vaļējām acīm.

-    Vai mēs gribam likt Viktoram sapņot vaļējām acīm?

-     Novest transā. "Tiklīdz dzīvnieks ir nokļuvis transā, jūs to uzzināsiet no saplūsmes izjūtas." Labi. Darām!

Viktors ar pakaļkāju pakasīja ausi un prātoja, vai zem skriešanas riteņa vēl ir palikuši čipsi ar kariju. Te pēkšņi meitene ārpus krūzes atkārtoti sāka pīkstēt kā ļoti liela pele.

Pēc pieciem pīkstieniem Viktors saspicēja ausis. Likās, ka meitene cenšas ar viņu sazināties peļu valodā. Viņa neizklausījās gluži kā pele. Viņai bija spēcīgs cilvēku ak­cents, bet tomēr tas bija saprotams pīkstiens. Šķita, ka tas skan kā "goli, goli, goli". Viktors pieņēma, ka viņa grib teikt "guli, guli, guli". Viņš jutās mazliet aizkaitināts. Tieši to jau viņš arī bija darījis pirms tam, kad bija ticis tik rupji uzmodināts un ielikts šajā stikla traukā.

Petula gulēja, nolikusi galvu starp priekšķepām. Viņa bieži bija dzirdējusi peles sarunājamies savā starpā. Un vēl vairāk, Petula ļoti labi saprata, ko gatavojas darīt Džemma. Dzīvojot kopā ar Molliju Ņujorkā, Petula bija redzējusi, dzirdējusi un, vēl svarīgāk, sajutusi, kā tiek hip­notizēti daudzi cilvēki. Petula nojauta, ka Džemma cen­šas hipnotizēt Viktoru. Sajūta nav īstā, nodomāja Petula.

Meitenes balss ir nomierinoša, bet viņai trūkst kaut kā īpaša, kas piemīt Mollijai.

Petula pavirzījās uz priekšu, līdz varēja saskatīt peli krūzē. Viņa maigi ieņurdējās.

Viktors vēroja tuvojamies spalvaino briesmoni. Viņš zi­nāja, ka tas nav bīstams, jo bieži bija skraidījis pa grīdu tur, kur tas guļ. Reiz viņš kļūdas pēc pat bija pārskrējis tam pār muguru. Taču viņš nekad nebija ielūkojies spal­vainā briesmoņa acīs. Tagad viņš to darīja. Petulas acu skatiens viņam maigi atbildēja. Viktoram šī sajūta likās jauka. Bija tā, it kā viņš ielūkotos acīs mīļam, lielam, drau­dzīgam, nomierinošam, draudzīgam, nomierinošam, gar­šīgam, draudzīgam, mīļam, nomierinošam siera gabalam. Un jo vairāk Viktors lūkojās uz sieru vai arī tas bija spalvainais briesmonis? jo vairāk viņš juta, ka gāžas uz sāniem.

Kad Viktors beidzot atgāzās krūzes dibenā tik mierīgi, it kā gulētu no plēsoņām brīvā un puķu pilnā pļavā, viņš jutās tā, it kā vienmēr būtu gribējis gulēt šajā traukā un lai spalvainais siers tur sēdētu mūžam.

-    Paskaties uz Viktoru! iesaucās Džemma. Domāju, ka mums tas ir izdevies!

-     Tu domā, ka Viktors ir hipnotizēts? Vai tev bija tā plūstamā izjūta?

-     Saplūsmes, Džemma viņu izlaboja. Nezinu. Bet droši vien bija. Tagad mums jāliek viņam kaut ko darīt, Gerij. Ko mēs liksim viņam darīt?

-    Es zinu, teica Gerijs un piecēlās, lai ieslēgtu kasešu magnetofonu.

Viktora pļavu pēkšņi piepildīja maigas flautas mūzikas skaņas. Caur stikla krūzes attēlu kropļojošajām sienām viņš redzēja Lielo, kas ritmiski kustējās mūzikas skaņās.