Mollija Mūna aptur pasauli

Kad stindzinošais aukstums sāka līst augšup pa mu­guru, Mollijai prātā iešāvās kāda doma. Varbūt, ja viņa pilnībā ļautos šai sajūtai, tad varbūt pretēji tam, par ko viņa bija uztraukusies pirms tam viņas hipnozes spē­jas nevis tiktu iedragātas, bet gan kļūtu spēcīgākas. Dros­mes uzplūdos Mollija nolēma ļaut uzplaukt aukstajai saplūsmes izjūtai. Skatoties uz bruņrupuča saspraudi tā, it kā vēlētos to hipnotizēt, Mollija gaidīja šo izjūtu. "Kas varētu notikt?" domāja Mollija. "Vai saspraudi iespējams hipnotizēt? Vai varētu likt tai atlaist tvērienu un nokrist zemē?"

Sākumā izjūta kautrīgi kā šaura strūkliņa sūcās aug­šup pa ķermeni. Tad tā sāka plūst augšup pa kājām kā straume. Un tad kā pēkšņa ledaina banga tā izlauzās pa visu ķermeni, liekot Mollijai trīcēt. Likās, ka Mollijas vēnas pilda ledusauksts dzirkstošs minerālūdens un dimants uz viņas krūtīm kļūst auksts kā ledus gabals. Tā bija ļoti sa­vāda izjūta. Mollija nespēja pilnībā ar to samierināties, taču tā likās vilinoša. Viņa nenovērsa skatienu no matu saspraudes. Meitenei likās, ka viņa ir to hipnotizējusi. Vai tā bija?

Mollija pamanīja, ka visapkārt ir kluss. Ļoti kluss. Pat baseina ūdenskritums bija aprimis. Mollija brīnījās, kāpēc gan tas izslēgts. Joprojām pārņemta no aukstuma, viņa pagrieza galvu, lai paskatītos.

Ieraudzītais viņu satrieca. Ūdenskritums tiešām bija beidzis plūst. Bet ne jau tā kā parasti tagad tas bija sa­stindzis kā pēkšņi sasalis ūdens stabs. Ja neņem vērā to, ka tas nemaz nebija sasalis, tas bija mirdzošs kā slapjš ūdens. Mollija palūkojās pa kreisi.

Gerijs, kas bija rotaļājies, stāvēja sastindzis kā statuja pavisam neiedomājamā pozā. Viņš balstījās uz vienas kājas pirkstgala, bet otra kāja bija pacelta gaisā, kur viņš tikko bija spēris bumbu. Acis pievērstas bumbai, kas ka­rājās gaisā, it kā to turētu kāds neredzams pavediens. Pa kreisi no viņa Džemma bija devusi Trinklberijas kundzei nogaršot saldējumu. Sievietes mēle kā sarkans tārps ka­rājās no mutes, pa pusei iegrimusi sārtajā un ledainajā saldumā. Džemma bija nedaudz uzpūtuši gumijas burbuli, un Nokmana kungs teicis viņai kaut ko atzinīgu, vārdiem klusi sastingstot gaisā. Dūmi no darījumu sieviešu ciga­retēm vīdēja gaisā kā mākoņu stabi. Visa pasaule bija ne­kustīga kā glezna, taču trīsdimensiju glezna.

Molliju pilnībā piepildīja aukstā saplūsmes izjūta. Viņa spēja sadzirdēt vienīgi savus sirdspukstus un izbiedēto elpu. Meitene juta, ka tad, ja viņa visu atlaistu vaļā tāpat kā "izslēdz" acis tad, kad kādu hipnotizē, aukstā saplūs­mes izjūta pazustu vismaz viņa cerēja, ka tā notiktu. Puse no viņas bija pārbijusies par to, vai tas ir uz labu, ka pasaule šādi apturēta, bet otra puse bija stāvā sajūsmā.

Mollija ar skatienu uzmeklēja Rokiju. Zēns karājās ho­rizontāli gaisā, lai nirtu baseinā. Petula gulēja zem galda baseina seklajā galā, kur bija spēlējusies ar akmeni. Tad Mollija pamanīja Rodžeru. Tas bija zem ūdens. Bez skā­bekļa viņš taču varētu noslīkti Cenšoties nekrist izmisumā, Mollija koncentrēja prātu, un līdzīgi tam, kā izņem dibenu no ūdens bļodas, viņa mirklī izlaida ledusauksto sajūtu no ķermeņa. Tā aizplūda nanosekundes laikā. Un tajā pašā brīdī bez nekādas aizķeršanās pasaule atkal sāka darboties. Rokijs ienira, Petula uz viņu rēja, Rodžers iz­nira, Trinklberijas kundze nolaizīja saldējumu, un ūdens atsāka gāzties baseinā.

Dimants uz Mollijas krūtīm vēl joprojām bija auksts, bet meitene atkal jutās karsta un ļoti atvieglota par at­griešanos. Viņa ļodzīgi piecēlās un ienira baseinā, lai uz­peldētu blakus Rokijam. Ūdens iekļuva viņai degunā.

Rokij, tikko notika kaut kas patiesi neparasts, viņa izšļupstēja.

-           Jā, tu tikko ieniri ar visu T kreklu un cepuri galvā, Rokijs teica, pirms nostājās zem ūdens uz rokām.

Mollija norāva cepuri no galvas un sarauca pieri.

-            Nē, ne jau tas, Rokij. Rokij, klausies! Viņa sagrāba zēna roku un parāva. Tas bija citādi nekā jebkas, kas ar mani jebkad ir noticis.

-    Kas? jautāja Rokijs, peldot uz muguras.

-            Nu, Mollija sastomījās, tikko spēdama apspiest balsi līdz čukstam, man šķiet… ak, izklausīsies, it kā es būtu jukusi…

-     Kas? Pasaki man!

-            Es vienkārši domāju, ka es… Man šķiet, ka es liku… Mollija vilcinājās.

-     Ko tu liki?

-            Man šķiet, ka es tikko liku pasaulei apstāties. Es do­māju, ka apturēju laiku!

sespadsmitā nodaļa

Rokijs pavīpsnāja: Es to nepamanīju. J Nu, protams, stulbeni! Tu taču biji tā visa daļa.

-    Pa kuru laiku? Neatceros, ka tā būtu bijis.

-            Tu nemaz neklausies, nošņāca Mollija. Tu biji sa­salis.

-    Kā tad varbūt kādos mīnus desmit grādos?

-            Nē, ne jau iesaldēts, vienkārši nekustīgs. Man gan bija auksti.

Mollija norādīja uz sievieti sārtajā kostīmā. Es kon­centrējos uz tās sievietes matu sprādzi, cenšoties to it kā hipnotizēt…

-     Kāpēc tu tā darīji?