Mollija Mūna aptur pasauli

Tovakar Mollija devās pie miera pārguruši un nervoza. Doma par ielaušanos Oskara ceremonijā nākamajā dienā bija biedējoša, un viņa bija ļoti norūpējusies par to, ka viņu un Rokiju varētu pieķert. Taču vēl mulsinošāka bija Mollijas jaunatklātā hipnozes prasme. Doktora Ļogana hipnozes grāmatā nekas nebija minēts par pasaules ap­turēšanu. Tā kā nebija nekādu gudru vārdu par šo tēmu, Mollija juta, ka kuģo pilnīgi neapgūtos ūdeņos. Viņa ne­zināja, vai apturēt pasauli ir labi vai slikti. Viņa nezināja, vai tas ir bīstami. Tas pavisam noteikti bija spokaini. Viņa izdzirdēja klauvējienu pie durvīm. Ienāca Rokijs.

-     Esmu noguris, bet miegs nenāk, viņš sacīja, apsē­dies uz meitenes gultas gala.

-     Ar mani ir tas pats, Mollija atbildēja.

-     Es pārbaudīju televīziju, vai laiks Amerikā un citur pasaulē ir pareizs. Ir gan. Šī laika apturēšana ir pamatīgs kumosiņš pārdomām, viņš norūpējies turpināja. Man prieks, ka tā esi tu, nevis kāds cits, kas to spēj. Iedomājies, ko tikai tu varētu darīt! Tu varētu nesodīti slepkavot.

-     Ak, izbeidz taču! nodrebinājusies teica Mollija un iecēla Petulu gultā.

-    Es jau nedomāju īstu slepkavību, es vienkārši domāju, ka tu varētu dažādi muļķot cilvēkus. Ja tu būtu noziedz­nieks, tu varētu viegli apzagt bankas vai nolaupīt cilvēkus. Apturi pasauli. Nolaupi cilvēku. Visiem pārējiem liktos, ka cilvēks ir vienkārši izgaisis. Vai arī, ja tu gribētu, lai uzvar tava futbola komanda, soda sitiena laikā tu varētu sastindzināt pasauli un pārvietot bumbu tā, lai tā trāpa vārtos.

Mollija paslēpa degunu Petulas spalvā. Doma par to, ka viņa, mazs cilvēciņš uz planētas, ir spējusi apturēt visu pasauli, viesa apjukumu un bailes. Viņa juta, ka tā būtu pārāk liela vara.

-    No rīta piezvanīšu Lusijai un apvaicāšos, vai viņa par to kaut ko zina, meitene nolēma. Tagad centīšos par to vairs nedomāt. Mums jāizguļas, Rokij. Rīt mums vajadzēs daudz enerģijas.

Rokijs pamāja un izslēdza gaismu.

-     Saldus sapņus, Lollīt! viņš teica, aizverot durvis.

-    Tu gribēji teikt: "Priecīgus murgus!" atbildēja Mol­lija un pārvilka segu pār galvu.

septiņpadsmitā nodaļa

Akadēmijas balvu pasniegšanas diena uzausa sau­laina, bez neviena mākonīša debesīs. Namiņā pirmā pamodās Petula. Viņa pārlūkoja mazo akmeņu kaudzīti, ko bija noslēpusi aiz televizora, izvēlējās apaļu oli sūkāšanai un pa caurumu dzīvžogā izlavījās ārpus namiņa teritori­jas. No pakāpieniem virs peldbaseina viņa varēja saskatīt milzīgo, uzgleznoto pūdeli lēkājam virs Bellas Pūdeļu sa­lona un Suņu viesnīcas izkārtnēm. Viņa saoda garšīgas gaļas brokastis, ar ko baroja turienes iemītniekus. Petula palūkojās lejup uz savām ķepām. Viņai noteikti vajadzēja apgriezt nagus. Un viņas āda niezēja vēl kopš ceļojuma lidmašīnā. Pēc suņu šampūna smaržojošā vieta atgādināja Petulai kādu komfortablu mazgāšanas vietu, ko viņa bija apmeklējusi kādā citā lielā pilsētā. Zinot, ka laba apkope viņai tiešām iedvestu jaunu dzīvību, Petula devās uz vies­nīcas piebrauktuvi.

Šķērsot četras satiksmes joslas uz Bellas salonu tiešām nenācās viegli, un Petula kādas piecas minūtes nostāvēja drošības zonā starp pretējo virzienu joslām, gaidot pār­traukumu satiksmē. Tomēr drīz vien viņa jau devās uz Pūdeļu salona zilajiem metāla vārtiem, kurus atstūma ar ķepu. Dažus pakāpienus uz leju bija durvis. Tās atvērās, kad kāds sportiska izskata vīrs iznāca no salona ar pekinieti uz rokas. Pekinietis smaržoja pēc lilijām, un spalvās tam bija četras rozā lentes. Petula veikli pamanījās abiem garām. Viņa jau sen to bija pelnījusi.

Iekšpusē viss bija domāts suņiem. Tur bija plaukti ar kaklasiksnām un pavadām, kas karājās kā kārdinošas dārglietas. Tur bija skaisti kažokādu spilveni, uz kuriem suņiem atpūsties, skaistas ēdiena bļodiņas, speciālās su­ņu barības vitrīnas, uzkožamie, graužamie kauli un ēda­mi suņu cigāri. Tur bija elegantu rotaļlietu kaudzes un pudeles ar suņu smaržām, visu izmēru suņu apģērbi un pat suņu kurpes dienām, kad nebija vēlams sasmērēt ķe­pas. Aiz letes, sastādot kādu rēķinu, sēdēja sieviete ar sprogainiem, blondiem matiem un milzīgiem stīpveida auskariem. Aiz viņas muguras atradās salons, kur liels, spalvains čau-čau stāvēja īpašā stikla kastē un ar siltu gaisu tika žāvēts tā apģērbs. Kad Petula šķērsoja grīdu, viņas garie nagi radīja skaļi klikšķošu skaņu.

Salona īpašniece Bella pacēla skatienu, domādama, ka kāds no viņas suņu klientiem ir izlavījies no blakus eso­šās atpūtas telpas. Tā vietā viņa ieraudzīja, kā, asti lun­cinādama, tuvojas Petula. Petula uzlika priekšķepas uz sievietes kājām.

-     Vai, tu nu gan esi pats jaukākais mazais mīļumiņš! Kur ir tavs saimnieks, jaukumiņ? Vaimandieniņ, tev nu gan ir gari nagi!

Petula, protams, neteica neko. Viņa apveltīja Bellu ar vienu no saviem valdzinošākajiem skatieniem, koķeti pie­šķiebusi galvu uz vienu pusi. Bella paraudzījās uz durvīm un tad atkal uz samtaini melno mopseni.