Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija redzēja, kā viesi iet tiem garām un nodod savas somas, lai tās tiktu izlaistas caur rentgenstaru aparātiem, viņa saprata, ka vārti ir maskēti metāla detektori, kuru uzdevums atklāt noslēptus ieročus vai sprāgstvielas.

-    Augstākās pakāpes drošība, teica Rokijs.

-     Cerams, ka tā nav tik augsta, lai es nevarētu viņus hipnotizēt, nomurmināja Mollija, sažņaugusi rokā bal­to karti. Veiksmei viņa saspieda zem kleitas noslēpto di­mantu.

Aiz muguras nāca kāda liela slavenība. Pūlis sāka kliegt un spiegt. Tas bija labi. Tas deva Mollijai iespēju strādāt tā, lai neviens viņu nevērotu.

Meitene sakoda zobus, ieslēdza acu skatienu uz pilnu jaudu un sagatavojās tikt galā ar vienu no vārtu sargiem.

Hipnozei bija jāiedarbojas ātri, kamēr neviens cits nebija to pamanījis.

Pie šiem vārtiem stāvošais vīrs bija rūdīts profesionālis. Tomēr, kad Mollija redzēja, ka viņš pār meitenes galvu pa­skatās uz slavenību aiz viņas muguras, viņa saprata, ka sargs nemaz nav tik vienaldzīgs pret vakara notikumiem, kā vēlētos izlikties. Novērstās uzmanības dēļ Mollijai iz­devās nostāties tieši sargam priekšā un pievērst tam ska­tienu, pirms viņš bija meiteni uzlūkojis.

Kad viņš to darīja, Mollijas hipnoze bija kā sitiens sejā. Sargs apstulba.

Paskaties uz manu ielūgumu! Mollija klusi teica, un vīrs, protams, paklausīja.

Tur bija rakstīts:

ŠIS IR ĪSTS IELŪGUMS UZ AKADĒMIJAS BALVĀM. IZLAID MANI, MANU DRAUGU UN SUNI CAURI BEZ SAREŽĢĪJUMIEM!

IZTURIES NORMĀLI! KAD BŪSIM CAURI, AIZMIRSTI MŪS!

Vīrietis pamāja un redzēja tieši to, kas viņam bija jā­redz, skaistu ielūgumu ar kaligrāfiskiem, zeltā iespies­tiem burtiem un zelta Oskara statuetes attēlu tā augš­daļā.

Sargs lika Mollijai, Petulai un Rokijam iziet cauri metāla detektoram. Tad Mollija atdeva ielūgumu Rokijam, kas to salocīja un ielika kabatā. Viņi bija iekšā.

Viņu priekšā, augstu palmu ieskauts un pilnībā klāts ar sarkanu paklāju, pletās Holivudas bulvāris. Iela izskatījās pēc rāma, līdzena, sarkana ezera. Un uz tā stāvēja sim­tiem cilvēku. Galvenokārt tās bija zvaigznes, ko Mollija pazina un kas izskatījās kā dievi, kuri staigā pa ūdens vir­su. Visi bija nevainojami tērpti pašos elegantākajos un dārgākajos vakartērpos, kādus vien iespējams nopirkt par naudu. Vīrieši pārsvarā bija ģērbušies melnos zīda, samta vai smalka auduma uzvalkos; sievietes bija grez­nos vakartērpos, ko darinājuši pasaules slavenākie tērpu modelētāji. Dažām bija gaisīgas, īsas kleitiņas, taču vai­rumam tās bija garas. Un, tā kā Mollija nevarēja redzēt viņu kājas, izskatījās, ka viņas slīd pa sarkano ezeru kā daudzkrāsaini gulbji. Aiz misiņa barjerām bija norobežo­tas platformas, uz kurām stāvēja simtiem laimīgo, kas bija ieguvuši stāvvietu biļetes, lai noskatītos kino pasaules spīdekļu ierašanos.

-     Ak, tikai ne to! novaidējās Mollija. Paskaties uz kamerām!

Pār bulvāri liecās tilts. Uz tā stāvēja fotogrāfu siena. Zvaigznes tiem māja un apveltīja tos ar profesionāliem smaidiem. Gar paklāju stāvēja televīzijas kameras un in­tervētāji ar mikrofoniem. Zvaigznes pozēja un smaidīja, apzinoties, ka tās vēro visa pasaule. Milzīgas lēcas grozī­jās pa labi un kreisi, un, kaut arī vēl bija pilnīgi gaišs, gaisā bez mitas mirgoja elektrisko zibspuldžu uzliesmojumi.

-    Ei, laimīgi teica Rokijs, tad tā jūtas zvaigzne!

-    Rokij, mēs te nevaram ilgi uzkavēties. Ejam uz priekšu pa bulvāri un teātrī iekšā, cik ātri vien spējam.

Kad Rokijs saņēma Mollijas miklo roku un vilka drau­dzeni uz priekšu, izbadējušās kameras pagriezās, lai viņus saplosītu, gatavas saķert un norīt viņus attēlā.

Mollija dažas īsas nedēļas Ņujorkā bija izbaudījusi zvaigžņu pasauli, taču tagad viņa jutās nepieredzējusi un vēl nedrošāka par sevi nekā Rokijs. Sajūta, kas viņu tir­dīja visvairāk, bija bailes, ka kāds uzliks roku uz pleca un iesauksies: Ei, tev te nav jāatrodas! Vari tūlīt apstāties, apgriezties un iet projām!

-     Rokij, kā tev šķiet, vai kāds aptvers, ka mums te nav jāatrodas?

-     Vienīgi, ja tu turpināsi tā runāt, teica Rokijs, uz­smaidot kamerai. Televīziju skatās arī cilvēki, kas prot lasīt no lūpām.

Un tiešām, daudzu jūdžu attālumā Oklahomā Oskarus skatījās kāds nedzirdīgs zēns, vārdā Bens. Viņam vien­mēr patika televīzijā lasīt vārdus no lūpām. Šī prasme bija viena no nedzirdīguma priekšrocībām. Piemēram, viņš ļoti labi pazina prezidentu un viņa sievu, jo nolasīja viņiem no lūpām to, ko viņi saka viens otram tad, kad viņiem tu­vumā nav mikrofonu. Viņš ļoti gaidīja brīdi, kad televīzijā rādīs prezidenta vēlēšanas. Šovakar, vērojot interviju ar kādu kinorežisoru, viņš ievēroja pārīti bērnu, kas stāvēja tam tieši aiz muguras. Viņš redzēja, kā tie runā.

-     Vienkārši izbaudi to, Mollij! Neviens nezina, ka tu neesi ielūgta. Es jau esmu pārliecinājis sevi, ka esmu ielūgts, teica glīts melnais zēns, kas, pēc Bena domām, izskatījās pēc mazas zvaigznes.

Meitene zaļajā kleitā ar nekārtīgajiem matiem viņam blakus atbildēja: Tev taisnība. Tas ir pārāk labi, lai par to uztrauktos. Taču iesim teātrī iekšā, cik ātri vien spējam.