Mollija Mūna aptur pasauli

-            Tā mums neko daudz nepalīdzēs tur iekļūt, sacīja Rokijs. Tavām acīm būs jāpalīdz mums tikt garām durvju sargiem.

-            Šī lapa atvieglos mums iekšā tikšanu, es vismaz ceru, ka tā. Tu, Rokij, ari palīdzēsi noņemt zvaigznēm hipnozi. Mēs atradīsim kādu klusu vietiņu, kur tu varēsi zvaigznes apstrādāt ar balsi.

No kleitas kabatas Mollija izvilka sarakstu ar Holivudas ļaužu vārdiem.

-    Cik ilgi notiek Oskara ceremonija?

-            Trinklberijas kundze teica, ka sešas stundas, atbil­dēja Rokijs. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai apstrādātu daudzus cilvēkus.

-    Var gadīties, ka kāds apstrādā mūs.

Ietipināja Petula. Viņa bija gatava doties uz saviesīgu vakaru un uzrēja Mollijai, lai paziņotu, ka ies līdzi. Mollija viņu paņēma rokās.

-            Tu pēc zvaigznes izskaties daudz vairāk nekā mēs, viņa tai teica. Tava spalva mirdz tāpat kā tavi dimanti!

Iezvanījās telefons, un Rokijs to pacēla.

-            Vai nu esat gatavas, vai ne, viņš teica, bet mašīna ir klāt. Oskari, mēs ejam!

astoņpadsmitā nodaļa

Pie viesnīcas ieejas pakāpieniem kā mirdzošs nezvērs uz riteņiem gaidīja melns limuzīns. Elegants šoferis pelēkā uzvalkā ar melnām brillēm atvēra mašīnas durvis, un Mollija, Petula un Rokijs iekāpa.

Viņu aiziešanu nepamanīja neviens. Trinklberijas kun­dze bija pielipusi televizoram, skatoties komentārus pirms Akadēmijas balvu pasniegšanas, Nokmans praktizējās at­vērt savas istabas seifu, nezinot tā ciparu kombināciju, un Džemma ar Geriju trenēja Gerija peles skriet pa pašu izgatavotu kartona trasi. Rodžers darbojās pa koku, gata­vodams to naktsguļai.

Limuzīns aizslīdēja no viesnīcas un brauca Holivudas bulvāra virzienā. Savulaik tā bija pati galvenā kino un teātra iela pasaulē. Tagad tā vairāk kalpoja pagātnes pie­miņai, taču joprojām izraisīja sajūsmu ar slaveno Manna ķīniešu teātra ēku, kuru klāja vara zaļš pagodas stila jumts. Šeit betona bruģakmeņos savu kāju un roku no­spiedumus bija atstājušas dižākās zvaigznes kino vēs­turē.

Kad viņi turpināja doties virzienā uz Kodaka teātri, kur tiek pasniegti Oskari, satiksme kļuva blīvāka.

Re, paskatieties uz visiem tiem cilvēkiem! teica šo­feris, kad viņi palēnināja gaitu līdz kājāmgājēja ātrumam.

Pa mašīnas aptumšotajiem logiem Mollija redzēja policis­tus, kas ar karodziņiem regulēja satiksmi, steidzināja au­tomašīnas ar mutes pavērušiem pasažieriem un lika citām mašīnām ātri atbrīvoties no kravas. Pusceļā bija pilnīgs mašīnu sastrēgums, un uz ietvēm drūzmējās pūlis, kas bija sanācis, lai kaut uz mirkli ieraudzītu savas iecienītās slavenības. Limuzīns pierāpoja tuvāk.

-    Varu derēt, ka jūs nu gan esat sajūsmā, ka drīkstat iet pa to sarkano paklāju.

Mollija vārgi pamāja. Viņa cerēja, ka kājas nebūs aizmir­sušas, kā iet, neķeroties vienai aiz otras. Viņa juta nela­bumu. Meitene domāja par visām TV kamerām un preses fotogrāfiem, kas gaidīja slavenā sarkanā paklāja malās.

-     Tu taču nedomā, ka kāds mani pazīs no Zvaigznēm uz Marsa, ko? viņa nervozi pačukstēja Rokijam. Tas tiešām visu varētu sabojāt. Es negribu, lai kāds mani no­fotografē bridi, kad es hipnotizēju vārtu sargus.

-     Ņujorka ir otrā Amerikas pusē, un tu jau Brodvejā nebiji tik ilgi, Rokijs ne visai pārliecinoši atbildēja, ner­vozi raustot bikses. Ja cilvēki tevi pazīs no televīzijas, tad viņi vienkārši nodomās, ka tu esi tā jaukā meitene no labdarības reklāmas. Tas arī viss.

Mollija apklusa, kad viņi apstājās aiz mirdzoša linkolna. Šoferis izkāpa, pats gribēdams redzēt, kas notiek, un at­vēra Mollijai durvis.

-     Lai jums izdevies vakars! viņš teica. Gribētu būt jūsu vietā.

Mollija iedomājās, cik muļķīgi izskatītos šoferis viņas zaļajās kurpēs, bet tajā pašā laikā vēlējās, kaut varētu mainīties ar viņu vietām.

Priekšā stāvošais izaicinājums lika sarauties čokurā vi­ņas kuņģim un sagriezties galvai. Norijusi nervu kamolu, kas bija ieperinājies rīklē, viņa izspieda: "Paldies!" un izkāpa no mašīnas. Petula izlēca aiz viņas. Gaisu pildīja saucienu un svilpienu troksnis. Mollija trīcēja tā, ka zeme šķita līgojamies.

Uz ietvē iestrādātajām bronzas zvaigznēm zem kājām varēja lasīt pagājušo laiku kino leģendu vārdus. Pagājuši piecpadsmit soļus un izstūmušies cauri ļaužu drūzmai, Mollija, Petula un Rokijs iegāja norobežotajā zonā un no­nāca līdz asinssarkanā paklāja malai, kas kā upe plūda cauri drošības posteņiem. Šim paklājam vajadzēja izvadīt viņus cauri norobežotajai Holivudas bulvāra daļai un ie­vest pašā Kodaka teātri. Atpakaļceļa vairs nebija.

Uz sarkanā paklāja drīkstēja uzkāpt vienīgi tie, kuriem bija ielūgumi uz Oskara ceremoniju. Visus uzreiz intere­sēja, kas ir viņa un Rokijs. Šķita, ka uzliesmo tūkstošiem fotoaparātu zibspuldžu. Mollijai ejot pa paklāju, tas iz­plūda viņas acu priekšā.

-    Vai viņi ir aktieri? meitene dzirdēja kādu jautājam.

Priekšā bija vārti zemas, ziediem klātas arkas. Kad