Mollija Mūna aptur pasauli

Molliju pārsteidza tas, cik daudzi no aktieriem augumā ir mazāki, nekā viņa bija iztēlojusies. Vērojot aktierus lie­lajos kinoekrānos, viņai bija radies iespaids, ka tiem ir pārcilvēcisks augums. Īstenībā daudzi no viņiem bija ma­za auguma. Tuvumā visas zvaigznes bija tik cilvēciskas. Viens no viņiem urbināja degunu, cits kasīja aiz auss. Mollija bija pārsteigta par to, cik visi šie cilvēki ir vienkārši.

-           Tas ir jocīgi, vai ne? prātoja meitene. Mums viņu sejas ir tik labi pazīstamas, bet viņi mūsējās vispār nepa­zīst. Es vismaz ceru, ka nepazīst.

Dažas minūtes Mollija un Rokijs uzsūca sevī iespaidus, apzinoties, ka tas ir kaut kas tāds, ko viņi atcerēsies visu mūžu.

-            Nu labi, nosprieda Mollija, pietiek ar šo zvaigžņu dullumu. Ejam iekšā!

Petula jau bija viņus panākusi, un visi trīs steidzās uz priekšu.

Taču izvairīties no reportieriem nebija iespējams. Ziņas par Molliju bija izplatījušās strauji.

-    Čau, Mollij! Uzsmaidi mums!

-    Hei, Petula! Uzrej mums!

Viesnīcā Chateau Marmoset Trinklberijas kundze nolika adīkli un paskatījās televizorā.

-           Simon, viņa sauca, nāc paskaties! Man šķiet, ka es Oskaru ceremonijā redzēju Molliju un Rokiju.

Uz ekrāna pūlī pazibēja divi bērni, kas izskatījās uz mata kā viņas aizbilstamie. Viņa bija pārliecināta, ka dzirdējusi kādu saucam: Hei, Mollij, kas ir tavs draugs?

Taču tajā brīdī, kad Nokmana kungs bija iznācis cauri virtuvei, abi bērni jau bija pazuduši lielajā Kodaka ēkā.

Nu lab, Mjuriel, viņš teica, nedos tev vairs nekāds rozā dzēriens. Ko tu domā? Mollij un Rokijs ir tepat savā bungalo.

Kodaka teātra slēgtajā priekšpagalmā bija vēsāks un klusāks. Šeit nebija atļauts filmēt un ari drūzma bija ma­zāka. Platā pasāža viņu priekšā, kas parasti kalpoja kā iepirkšanās pastaigu vieta, bija rotāta ziediem, un pie tās sienām karājās sarkani aizkari. Milzīgas, sarkana paklāja klātas kāpnes kā liela sarkana mēle veda uz ieeju teātrī.

Slavenības grupās stāvēja visapkārt, sveicinot un no­pētot cita citu.

Iestājās pēkšņs klusums, kad pa durvīm ienāca neviens cits kā Glorija Hīlhārta. Viņu pavadīja kāds ievērojama izskata pavecs vīrs. Gaidošais pūlis saspringa pielūgsmē. Glorija Hīlhārta bija tik diža zvaigzne, ka ikviens, kas viņu vēroja, varēja justies vien kā sīka dzirkstīte salīdzinājumā ar viņu.

Šovakar viņai mugurā bija tērps, kas izskatījās pēc zelta spirāles. Spageti resnuma caurulītēs sašūts mirdzošs zīds bija savīts un sasprausts, un veidoja mirgojošu kleitu, kas klāja ikvienu slavenā ķermeņa daļu. Gulbja kaklu skāva īsta zelta spirāle, kas savienoja viņas galvu ar pleciem kā dārga atspere. Tādas pašas spirāles bija uz viņas augšdel­miem. Austrumnieciskās acis bija tikpat skaistas un no­slēpumainas kā allaž. Daži viņu sveicināja ar pieldājīgiem labvakar, citi vēroja klusā cieņā, pie sevis vēloties, kaut arī viņi to pazītu tuvāk. Glorija Hīlhārta demonstrēja savu slaveno smaidu un pagāja garām, graciozi pamājusi ar dārgakmeņiem klātajiem pirkstiem.

Mollija, vērojot, kā iespaidīgās zelta spirāles majestā­tiski slīd pār vestibilu, prātoja, cik neiedomājami Holivu­das karaliene iekļuvusi Primo Sella tīklos. Viņa likās tik cienīga, bet īstenībā nebija neko daudz pārāka par ver­dzeni.

-     Šī ir lieliska vieta, teica Mollija.

-            Bet kā mēs viņus notversim? čukstēja Rokijs. Mēs taču nevaram tā vienkārši iet un hipnotizēt tos visu acu priekšā. Turklāt te kaut kur jābūt arī Sellam.

Mollija nervozi palūkojās apkārt. Tā bija ārkārtīgi ne­patīkama doma un viņai tā iepriekš nebija pat ienākusi prātā. Doma, ka Primo Sells varētu būt šeit, viņā izraisīja tādas pašas izbailes kā no savā vaļā palaista tīģera.

-            Mums jāatrod kāda klusa vietiņa. Tad viņas skatiens atplauka. Es zinu, kur.

divdesmitā nodaļa

Rokijs sāka žēloties: Bet, Mollij, es taču nevaru slaistīties pa vīriešu tualeti! Tā nav tāda kā sieviešu. Zini, tur nav pārāk daudz kabīņu. Viss notiek tieši acu priekšā, ja saproti, ko es ar to domāju. Vai es nevaru iet kopā ar tevi un Petulu?

-    Šššš, Rokij, protams, nevari! Klausies, šī doma ir laba! Tualetes droši vien ir jaukas un klusas. Tu vismaz vari censties noņemt hipnozi dažām vīrieškārtas zvaigznēm. Es darbošos ar sievietēm.

-    Bet es neesmu tik prasmīgs kā tu. Man ir jārunā diez­gan ilgi, lai balss iedarbotos.

-     Rokij, pamēģini! Lūdzu! Tu tiešām esi pievilcīgs. Tu vari viņiem uzdot daudzus jautājumus par viņiem pa­šiem.

Rokijs negribīgi devās uz vīriešu tualeti vestibila ot­rā pusē. Mollija ar Petulu iegāja sieviešu pūderēšanās telpā.

Tā bija ļoti spilgti apgaismota. No balti flīzētas apaļas telpas ar izlietnēm un spoguļiem varēja nonākt garā, šaurā gaitenī, kura malās sudrabotās kabīnēs atradās tua­letes. Dažas sievietes pielaboja grimu. Viņas neievēroja ne Molliju, kas apsēdās uz ķebļa pie durvīm, ne Petulu, kas pieklājīgi apgūlās zem kosmētikas galdiņa.

Mollija zināja, ka agrāk vai vēlāk kādai no viņas sarak­stā esošajām zvaigznēm ir jāienāk telpā. Un tad, kad tās ienāks, viņa būs tam gatava.