Mollija Mūna aptur pasauli

-     Kāpēc tu nevalkā kaklasiksnu, saldumiņ? Bella pie­cēlās un palūkojās ārā. Šķita, ka mopsenei nav saimnieka. Petula ierējās. Bella pasmaidīja un papliķēja viņu. Viņa vienmēr spēja noteikt, kad suņiem vajadzīga kopšana.

Bella paskatījās uz čau-čau, kas izbaudīja žāvēšanu, un ielūkojās pulkstenī.

Nu labi, dārgumiņ! Tu esi ļoti jauka mazulīte, tiešām! Nāc līdzi! Apkopsim tevi!

Un tā Petula saņēma pilnu apkopi, kādu viņa jutās pel­nījusi jau sen. Vispirms Bella aizveda viņu uz mazgātavu un izpeldināja rozmarīna šampūnā. Tad Petula tika ma­sēta, skalota, žāvēta, viņai apgrieza un nopulēja nagus un visādi lutināja, līdz viņa jutās kā suns no Pilnības Zemes. Tad viņu aizveda uz salona atpūtas telpu.

Petula nodibināja kontaktus ar suņiem, kas bija reģis­trēti šajā viesnīcā. Tur bija milzīgs, zīdains afgāņu kurts, kuru ļoti interesēja, ko Petula vakar ēdusi vakariņās; fran­ču buldogs ar sikspārņa ausīm un bez nekādām manierēm tas bez jebkāda aicinājuma sāka ostīt viņas dibenpusi; sudrabspalvots samojeds; jau redzētais čau-čau; desai līdzīgs taksis un ķīniešu cekulainais suns.

Petulu visvairāk interesēja mazais, bezspalvainais, pe­lēki rožainais ķīniešu cekulainais. Viņa tādu vēl nekad ne­bija satikusi. Tam tiešām nebija spalvu, izņemot cekulu galvas vidū, un ausis bija milzīgas un smailas. Petulai pa­tika ķinieša skatieni, un viņš noteikti smaržoja labi pēc pētersīļiem un gudrām domām. Petula apgūlās viņam bla­kus uz rozā dīvāna, un abi sadraudzējās. Kādu stundu viņi sazinājās tā, kā jau suņi to mēdz darīt viens otram telepātiski sūtot domas un atmiņas. Ķīniešu cekulaino sauca Kvaroars, un viņš bija apmeties Suņu viesnīcā, jo saimnieki piedalījās viesībās par godu Oskara balvai ar uguņošanu un pilnu māju cilvēkiem. Kvaroars bija pilnīgi pārliecināts, ka viņš labprātāk turas no tā visa pa gabalu.

Atgriezās Bella un aizveda Petulu uz veikalu, kur izvē­lējās ar viltotiem dimantiem inkrustētu kaklasiksnu un aplika to ap mopsenes kaklu. Ieskanējās zvans virs dur­vīm, piesakot kārtējo klientu, un Petula, jūtot, ka varētu būt vajadzīga Mollijai, izmantoja izdevību un izslīdēja pa durvīm.

Atgriezusies Chateau Marmoset, Petula atrada Molliju vēl guļam. Meitene bija iepinusies palagos un nelaimīga šņukstēja. Petula ielēca gultā un mierinoši pieglaudās viņai.

Mollija redzēja šausmīgus murgus, kuros viņa Akadē­mijas balvu pasniegšanas ceremonijā atradās uz skatu­ves krātiņā. Viņai blakus stāvēja Primo Sells un smējās, kamēr publika apmētāja Molliju ar beigtām žagatām. Tad viss sastinga un viņa bija vienīgā dzīvā būtne sastingušā pasaulē, kur nekam nekad vairs nav lemts kustēties.

Mollija pamodās un atklāja, ka noslienājusi visu spil­venu. Viņas piere bija karsta un mitra. Kad Mollija centās pieslieties sēdus, Petula nolaizīja viņas seju. Tad Mollija paķēra telefonu no galdiņa blakus gultai un sastādīja Lusijas Ļoganas numuru.

Viņa dzirdēja telefonu zvanām tūkstošiem jūdžu tālu­mā Lusijas nelielajā savrupmājā. Tas zvanīja un zvanīja. Viņa iedomājās, kā zvanu pavada Lusijas pulksteņu tikšķē­šana. Pulksteņi. Pirmo reizi Mollija par tiem aizdomājās. Lusija noteikti kaut ko zināja par laika apturēšanu. Kam gan vēl lai viņa kolekcionētu pulksteņus? Mollija izmisīgi vēlējās ar viņu runāt, taču neviens neatbildēja. Meitene gaidīja, līdz telefons pats atslēdzās no Braiersvilas nu­mura. Tikai tad viņa nolika klausuli. Kur ir Lusija? Vai ar viņu kas noticis? Mollija pakošļāja plaukstu. Petula ierē­jās.

Petula… Meitene apkampa suni. Tu smaržo bur­vīgi… un kas tev iedeva šo skaisto kaklasiksnu? Kur tu esi bijusi?

Petula luncināja asti, bet Mollija joprojām vēl jutās kā murgā. Viņa nevēlējās domāt par šausminošajām izredzēm piedalīties Akadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā. Bet viņa arī apzinājās, ka pēcpusdiena pienāks tikpat ne­novēršami, kā zeme tuvojas krītošam izpletņlēcējam. Un tā pienāca.

Četros Mollija un Rokijs bija saģērbušies. Rokijs bija tēr­pies elegantā, melnā smokingā, un kājās viņam bija jau­nas melnas kurpes. Mollija uzvilka tērpu, ko pati bija no­pirkusi, smaragdzaļu kleitu ar pieskaņotām zaļām kur­pēm.

-     Mollij, tev kaut ko vajadzētu darīt ar matiem. Izska­tās, it kā tava friziere būtu bijusi viesuļvētra, smējās Rokijs.

Mollija pieglauda matus.

-     Tie ir traki izspūruši. Tev vajadzētu izskatīties maz­liet… nu, oskarigākai.

-     Vai tad, ja es tos sasiešu ar lenti, tie izskatīsies kār­tīgāki?

-    Tavās zeķbiksēs ir iziris liels caurums.

Mollija novilka zaļās zeķbikses.

-    Man nav citu. Nāksies iet kailām kājām. Vai tu domā, ka zvaigžņu bērniem varētu būt kājas kā maltā gaļa?

-     Vai tu domā, ka mēs tiksim iekšā? jautāja Rokijs, kad viņi stāvēja pie spoguļa. Es gribu zināt, vai mēs iz­skatāmies pēc zvaigžņu bērniem? Viņš raustīja tauriņu. Es ņemšu to nost. Tas izskatās stulbi, un es tāpat ne­protu to sasiet.

-     Mums tur jāiekļūst, citādi hipnozes noņemšana vi­sām šīm zvaigznēm prasīs gadus. Mollija paņēma baltu papīra karti, ko pati bija aprakstījusi, un pārlasīja norā­dījumus.