Mollija Mūna aptur pasauli

Viktors bija pārāk atslābinājies, lai kustētos. Viņš aiz­vēra acis un iztēlojās, ka sēž guļamtīkla formas ziedlapā zem lielā, spalvainā briesmoņa-siera.

Džemma un Gerijs bija vīlušies, ka Viktors atsakās de­jot, bet viņiem vismaz likās, ka ir to hipnotizējuši, kas, protams, nebija taisnība.

piecpadsmitā nodaļa

Pussešos Mollija un Rokijs atgriezās namiņā. Rokijs devās uz virtuvi, lai pagatavotu abiem dzērienus, un Mollija paskatījās modinātājā. Viņa tiešām vēlējās sa­zvanīt Lusiju Ļoganu. Ja pieskaitīja stundas, kas šķir viņu dažādās laika joslas, Lusija vēl varētu būt nomodā. Tāpēc, tiklīdz Rokijs atgriezās ar dažiem Qube, viņa sastādīja nu­muru.

Atbildēja aizsmakusi, miegaina, pusnomodā esoša balss.

-     Lusij, vai tā esi tu? Šeit esmu es.

Bibliotekāre noklepojās un vairākas reizes nokrekšķējās. Jā, jā, te Lusija. Mollij! Vai viss kārtībā? Ir nakts vidus.

-     Viss ir labi, teica Mollija. Piedod, ka uzmodināju tevi, Lusij, bet mēs esam veikuši dažus pārsteidzošus at­klājumus. Tev bija pilnīga taisnība par Primo Sellu. Un Mollija sīki aprakstīja pēdējās divdesmit četras stundas.

Viņa izstāstīja Lusijai, ko viņi atraduši Primo Sella bi­rojā. Mollija paziņoja, ka abi paredzējuši doties uz Akadē­mijas balvu piešķiršanas ceremoniju, lai noņemtu hipnozi tik daudzām zvaigznēm, cik vien izdotos, un, ja iespē­jams, lai noskaidrotu, vai Deivīna vēl ir dzīva. Mollija bija cerējusi, ka Lusija varētu zināt, ko nozīmē noslēpumainie, ar sarkano tinti rakstītie vārdi V diena, bet Lusija nezināja neko. Pēc desmit minūtēm šķita, ka saruna iet uz beigām.

Mollija apvaicājās: Un kā ar tevi, Lusij? Vai tev ir bijušas vēl kādas nepatikšanas?

-    Ar mani viss ir labi. Ar apdegumiem grūti iemigt, tas ari viss. Lusija nopūtās. Esmu pārsteigta, cik labi tev tas padodas, Mollij. Bet, lūdzu, esi piesardzīga! Atceries, ka tas vīrs nav normāls. Viņš ir briesmonis.

-     Būsim piesardzīgi. Un, Lusij, vai tā nauda drīz būs klāt? Piedod, ka tā jautāju, bet mūsu rēķini te nav no mazajiem.

-    Protams, Mollij. Es par to tūlīt parūpēšos. Tad Lusija sirsnīgi piebilda: Nodod sveicienus Rokijam, un esiet uzmanīgi! Zvani. Paliec sveika!

Mollija nolika klausuli.

-    Ko tad viņa teica? jautāja Rokijs.

-     To es tev pastāstīšu tad, kad būsim viņai nosūtījuši šīs lietas. Bet klausies, mums vēl ir visa atlikusī diena, un es domāju, ka mums jāatpūšas. Ejam peldēties!

-    Vai tiešām?

-    Un kāpēc gan ne? Ja jau mēs ejam uz Akadēmijas bal­vām, tad mums jāpierod pie domas, ka ļaudis varētu mūs pazīt. Un vienalga, pat ja Sells ir redzējis mūsu klipu, esmu pārliecināta, ka viņš šonedēļ ir tik ļoti pārņemts ar Oskariem, lai neuztrauktos par diviem hipnotizētājiem.

Pēc gājiena uz viesnīcas reģistrācijas telpu, lai organi­zētu eksprespastu uz Braiersvilu, peldmēteļos tērpušies, Mollija un Rokijs nesteidzīgi devās uz baseinu. Kaut ari bija jau gandrīz seši, cepināja kā uz pannas.

Arā nebija pārāk daudz viesu. Trinklberijas kundze un Džemma pamāja viņiem no galdiņa ēnā, kur abas našķojās ar saldējumu. Mollija un Rokijs uzmeklēja sauļošanās gultas blakus baseina ūdenskritumam. Rokijs ienira tirkīzkrāsas ūdenī, lai pievienotos Rodžeram, bet Mollija uzlika salmu cepuri. Viņa papliķēja savas tievās kājas maltās gaļas krāsā. Pirms peldes meitene gribēja, lai tās kļūst jaukas un sasilst.

Viņa aizvēra acis. Pēcpusdienas karstums, kaut kur cep­tas gaļas smarža un netālo strazdu maigā svilpošana gan­drīz lika Mollijai iegrimt jaukā letarģijā. Saule apspīdēja viņas acu plakstiņus, un caur tiem viss izskatījās oranžs. Viņa klausījās, kā ūdenskritums šļakstot līst baseinā, un pamazām atslābinājās.

Pēc kādas minūtes Mollija sāka lūkoties apkārt.

Pie galdiņa zem saulessarga ar muguru pret viņu sēdēja divas darījumu sievietes. Abām bija ieveidotas frizūras un kostīmi vienai gaišzils, otrai sārti violets. Mollija palū­kojās uz sārti violetajā kostīmā tērptās sievietes matiem. Tajā bija baltas un zeltainas šķipsnas, un frizūras vidū bija nostiprināta bruņrupuča bruņu saspraude, kas atstaroja saules gaismu.

Saspraude mirgoja un dejoja saules staros, un, jo vairāk Mollija uz to lūkojās, jo vairāk sievietes mati atgādināja lieliski kopta zirga krēpes. Tie kā savērpts zelts vēlās pār sievietes muguru.

Un tad, kamēr Mollija lūkojās un saule viņu karsēja, meitene sajuta saplūsmes izjūtas nojausmu. Atcerēju­sies, kas bija noticis, kad viņa skatījās uz krūmos izcirpto suni Braiersvilā un koferi lidostā, viņa sāka prātot, vai, uzlūkojot bruņrupuča matu saspraudi, atkal parādīsies aukstā saplūsmes izjūta. Un tā tiešām parādījās. Mollija sajuta dīvaino pāreju no siltuma uz aukstumu. Tomēr šodien aukstums viņai daudz netraucēja, jo diena bija tik karsta.