Mollija Mūna aptur pasauli

Ar trīcošām rokām viņi abi ar Molliju paņēma katrs pa mapei un rakās tām cauri. Viņi tiešām bija trāpījuši desmitniekā. Visas lapas iekšā bija izkārtotas vienādi cilvēka vārds lappuses augšā, pases formāta fotogrāfija labajā stūrī gluži kā marka uz aploksnes. Mollija un Rokijs nespēja slēpt pārsteigumu.

-      Viņu ir tik daudz! Viņš ir hipnotizējis praktiski ikvienu esošo zvaigzni.

Uz dažām lappusēm bija ar sarkanu tinti veikta atzīme. Tur bija rakstīts vienkārši V diena.

Mollija bija nonākusi līdz Sukijas Šampanietes lapai. Bija savādi ieraudzīt pasaulslaveno seju mazajā, melnbaltajā fotogrāfijā. Sukija Šampaniete neizskatījās piemīlīga un dzīvespriecīga kā parasti. Šī Sukija izskatījās lietojusi narkotikas. Arī uz viņas lapas bija atzīme V diena.

-    Kā tev šķiet, kas ir V diena? jautāja Mollija.

-    Varbūt diena, kad viņš dabūs visu, ko gribēs? Es ne­zinu, Rokijs atbildēja. Skaties, Billijs Bobs Bimbls arī ir te!

-     Vai man fotografēt katru dokumentu? čukstēja Mollija.

-Jā. Es tos turēšu, bet tu fotografē.

To viņi ari darīja. Mollija novilka lipīgos gumijas cimdus un sāka klikšķināt. Aparāta priekšā zibēja tādu slavenību fotogrāfijas, kuras viņa zināja, un tādu, kuras ne; zibspul­dze apgaismoja viņu neiedomājami pārvērstās sejas. Tur bija Herkuless Stouns, kas izskatījās pa pusei aizmidzis, Glorija Hīlhārta, atvērusi muti kā zelta zivtiņa, Karalis Alnis ar katru aci uz savu pusi un Stefānija Gulaša, kas smaidīja kā plastmasas lelle. Taču mapēs bija ne tikai ak­tieri un popzvaigznes. Tur bija Amerikas televīzijas dar­binieku sejas, sporta zvaigznes, ziņu diktori, biznesa va­dītāji, avīžu redaktori, žurnālisti, mākslinieki, rakstnieki, restorānu īpašnieki, ārsti, policijas amatpersonas, armijas komandieri un politiķi.

-    Es nemaz nebūtu pārsteigts, ja viņš vēlētos hipnotizēt Savienoto Valstu prezidentu, teica Rokijs.

Dokumenti bija sakārtoti alfabēta secībā, un Mollija ievēroja, ka ir daudz tukšu lapu ar vārdiem, bet bez foto­grāfijām. Vai tie bija cilvēki, kurus Primo Sells plāno hip­notizēt? Uz dažām lapām ar sarkanu bija rakstīts: AKTIVIZĒT PIRMS V DIENAS.

-    Kas ir šī V diena? Mollija atkal jautāja.

-    Diena, kurā viņš plāno kaut ko lielu. Mums jāuzzina, ko tas nozīmē.

Briesmīgākā lapa, kuru viņi atrada, bija par Deivīnu Natelu. No attēla viņa blenza tā, it kā tikko būtu redzējusi bumbas sprādzienu. Pār viņas lapu kā slepkavas zīme bija pārvilkts asinssarkans krusts.

-            Ak šausmas! noelsās Mollija. Tu taču nedomā, ka viņš…

Rokijs pārbīlī skatījās. Tātad Primo Sellam tiešām ir kaut kāds sakars ar viņas nolaupīšanu. Vairāk nekā tikai kaut kāds. Viņš to noteikti ir pasūtījis.

-    Vai paveicis to pats.

-    Bet kāpēc?

-            Es zinu tikai to, ka mēs spēlējamies ar uguni un mums jātiek no šejienes ārā pēc iespējas ātrāk.

Rokijs un Mollija strādāja tik ātri, cik vien jaudāja. Viņi pietupās uz grīdas, cerot, ka zibspuldzes uzliesmojumi nav redzami no ielas. Nokmans sēdēja samta krēslā, lai­ku pa laikam nomurminot "tik, tik" vai "klik, klik", vai "hmmm" un knibinot īkšķus.

Pēc stundas Mollija bija uzņēmusi 760 kadrus un glezna ar žagatu atgriezās savā vietā.

-           Viņš nekad neuzzinās, ka mēs esam te bijuši, sacīja Mollija.

-    Ja nu vienīgi viņš mūs vēro.

-    Neuzdzen man šermuļus! iesaucās Mollija.

Ēkā bija kluss kā piramīdā, ielā valdīja kapsētas miers, un varēja dzirdēt tikai attālus Losandželosas satiksmes skaņu signālus un sirēnas. Mollija lika apsargam izsaukt viņiem taksometru un pēc tam, kad viņi būs prom, pilnībā aizmirst, ka viņi vispār te bijuši. Petula joprojām gaidīja ārpusē pie ēkas. Mollija viņu pacēla un apkampa.

-    Tu esi nerātna mērkaķīte, Petula!

Kad viņi atgriezās Chateau Marmoset, arī Nokmanam tika dots rīkojums aizmirst šo vakaru.

-            Tu vari pastāstīt T. kundzei, ka vakaru mēs pavadījām Labdara mājā, kas ir ļoti smalka, nu, tu jau zini, ļoti grez­na, pilna dārgu mēbeļu, biezu paklāju un, mmm, durvju. Jā, tur ir daudz durvju, kuras viņa mazais krustdēls bija aizslēdzis un izmetis to atslēgas, tāpēc tev vajadzēja at­mūķēt katru slēdzeni un ielikt vietā jaunu. Tu vari stāstīt, ka satiki Labdari, bet tikai uz mirkli, jo viņam bija jādodas uz darījumu vakariņām. Saki, ka viņš izskatījās kā…

-    Kā laipns vecs vīrs, ierosināja Rokijs.

-             Jā, ar sirmiem matiem, ūsām, un mugurā viņam bija…

-     Rozā uzvalks?

-Jā, saki, ka viņš izskatījās pēc Ziemsvētku vecīša rozā uzvalkā. Ja Trinklberijas kundze prasīs tev vēl citus sīku­mus, saki, ka neatceries.

Mollija nespēja noturēties, nepiebildusi: Un, jā, Nokmana kungs, tu tiešām kļūsti labāks. Tu esi daudz jau­kāks nekā agrāk. Tu visiem tiešām patīc.

Nokmans pamāja. Tad Mollija noklikšķināja pirkstus un uzmodināja viņu no transa.

Viņi atgriezās savā namiņā un noslēpa mikrofilmas kā­dā atvilktnē Mollijas guļamistabā. Mollija uzmeklēja mapē Lusijas telefona numuru un sāka to sastādīt.

-    Lusija būs pārsteigta, viņa sacīja.

-             Cerams, ka viņas telefonu nenoklausās, piebilda Rokijs.

Turpināja skanēt izsaukuma signāls.