Mollija Mūna aptur pasauli

-            Viņai jau jābūt nomodā Braiersvilā tagad ir desmit no rīta, teica Mollija. Taču savrupmāja neatbildēja.

-            Laikam jau uz kruķiem viņai vajag daudz laika, lai ie­pirktos, Rokijs nožāvājies novilka. Piezvani rīt!

Mollija alka izstāstīt Lusijai par Deivlnu un hipnotizē­tajām zvaigznēm. Viņa gribēja pajautāt, ko lai iesāk tālāk. Meitene negribīgi nolika klausuli.

Tiksimies rīt, Mīkstā Karamele! iedams gulēt, teica Rokijs, cenšoties mazināt abu bailes.

Mollija tiešām jutās kā mīksta karamele mīksta, stai­pīga un galvu vieglu kā mākonis. Viņa bija tik pārguruši, ka tik tikko spēja saņemt spēkus, lai izģērbtos. Viņa ie­miga, tiklīdz galva pieskārās spilvenam.

četrpadsmitā nodaļa

Otrā diena Chateau Marmoset bija vēl karstāka par pirmo. īstenībā temperatūra pārspēja visus rekor­dus. Vestibilā, kur cilvēki sēdēja, vēcinot grāmatas pret seju, zumēja ventilatori.

Uzkarsa ari Losandželosas atmosfēra, jo nākamajā va­karā bija jānotiek Akadēmijas balvu pasniegšanai. Jau ta­gad viesnīcās un greznajos namos slaveni režisori, produ­centi, aktieri, aktrises, scenāristi, mūziķi, juristi un aģenti kārtīgi izgulējās un gatavojās lielajam pasākumam. Pil­sētas tērpu modelētāji, frizieri, kosmētiķi, juvelieri, li­muzīnu firmas, ziedu veikali, stilisti un runu sacerētāji strādāja virsstundas. Visā pilsētā tika organizētas viesības un Oskara nomināciju vārdi bija ikviena mutē. Tikai ne Mollijas.

Viņa steidzās cauri vestibilam. Viņa dienas vidū dros­mīgi devās karstajās kā cepešpanna ielās uz fotolabora­toriju, lai attīstītu filmiņas. Tagad vērtīgā informācija bija lielā aploksnē viņas padusē. Galvu viņa turēja noliektu, jo ik reizi, kad kāds šķērsoja vestibilu, visi tur sēdošie skatījās, vai tā nav kāda slavenība. Mollija nevēlējās atkal tikt pazīta, un ar tām zināšanām, kādas viņi bija ieguvuši iepriekšējā naktī, jutās ļoti neaizsargāta. Meitenei jau gandrīz likās, ka pie namiņa gaida divi īpaši trenēti Sella apsardzes darbinieki. Tomēr Mollija bez starpgadījumiem

nokļuva atpakaļ pie Rokija vēsajā namiņā ar gaisa kon­dicionētāju un apsēdās, lai saskaitītu Sella hipnotizētos cilvēkus.

-     Ir 217, ko viņš nav hipnotizējis, bet 542 jau ir viņa varā. Tā ka kopā viņš ir iecerējis, Rokijs galvā saskai­tīja, pavisam 759.

-    Un turklāt vai nu hipnotizēta, vai ne, dzīva vai mirusi, vēl ir Deivīna, Mollija viņam svinīgi atgādināja.

-     Kā tev šķiet, kā Sells to dara? jautāja Rokijs. Vai viņš izmanto svārstu, vai arī tev šķiet, ka viņš dara kā es un izmanto balsi? Vai galvenokārt acis?

-     To mēs nezinām, sacīja Mollija, paraustot plecus. Bet pavisam skaidrs ir tas, ka mēs nekad nespēsim no­ņemt hipnozi 542 cilvēkiem.

-    Te ir visu viņu adreses, bilda Rokijs.

-    Var jau būt. Bet pat tad, ja mums izdotos noņemt hip­nozi diviem katru dienu, gadā ir tikai 365 dienas. Mums nāktos to darīt mēnešiem. Un ja nu Sells viņus hipnotizē vēlreiz? Lai nu kā arī būtu, bet kā lai mēs noņemam vi­ņiem hipnozi tā, lai bezgodis nepamanītu, ka mēs to da­rām? Viņš būs mums uz pēdām. Sells mūs sakamps tā, kā… kā krokodils sakampj…

-    Bērnus, kas bradā pa ūdeni?

-    Jā, teica Mollija, kam kļuva slikti, iztēlojoties šādu ainu.

Meitene savāca kopā attēlus un ieslēdza tos istabas seifā. Viņa dzirdēja, ka ārā Trinklberijas kundze saka Rodžeram, lai nerāpjas kokā tik augstu. Mollija aizgāja līdz mauriņam pavērot citus lejā baseinā. Viņa skaudīgi uz tiem nolūkojās.

-     Es vēlētos, kaut mēs varētu iet peldēties, Rokij! Bet labāk pēc brīža piezvanīsim Lusijai. Viņai varētu būt kāda laba doma, kā noņemt hipnozi šīm zvaigznēm. Ak, vai tad nebūtu labi, ja nebūtu nekas jādara, nekāda darba, nekāda… uzdevuma!

Abi varēja redzēt Trinklberijas kundzi vecmodīgā peld­kostīmā un platmalē, atlaidušos sauļošanās krēslā, ar kau­dzi slavenību žurnālu klēpī. Viņa meta cepumu drumslas melnajiem strazdiem, kas pastaigājās turpat blakus. Ba­seina apkalpotājs baltā uzvalkā nolika uz galdiņa viņai blakus zaļu dzērienu augstā glāzē. Nokmana kungs bija uz dēļa un gatavojās lēcienam. Rodžera kājas karājās no koka zariem blakus mūrim. Viņš karināja lapās zila papīra lidmašīnas.

Nokmana kungs ar milzīgu plunkšķi ievēlās ūdenī. Tam sekoja Trinldberijas kundzes spiedziens.

-     Simon, kā tu tā varēji?! Tu samērcēji manu Speciālo Oskaru Žurnālu!

Mollija pēkšņi atplauka. Viņa pagriezās pret Rokiju. Kad ir tie Oskari, Rokij?

-     Mollij, vai tad tu neko neredzi? Visi ir kā traki no tā Oskaru drudža. Oskari ir rit. Nemaz nespēju aptvert, ka tu to nezini.

-    Nu, it kā jau pamanīju, Mollija domīgi novilka. Es tikai nebiju iedomājusies, ka tas ir tik drīz. Kas iet uz Oskariem, Rokij?

-    Visi. Visi svarīgie kinoļaudis.

-    Jā, piekrita Mollija. Viņa atcerējās visas televīzijas pārraides, ko bija redzējusi par Akadēmijas balvām. Balvu bija tik daudz. Balvas labākajiem aktieriem, režisoriem, operatoriem, scenāristiem, komponistiem, speciālo efektu radītājiem, stilistiem un producentiem.