Neiepazītā Latvija

piemiņas plāksni un nogāza krustu. 1994. gadā pēc fotodo- kumentiem plāksni atjaunoja ģipsī tēlnieks Zigurds Galūns, RTU to atlēja čugunā.

Kapsēta ierīkota 1773. vai 1774. gadā, tās vecākā daļa ZA malā tuvāk Daugavai. Pamatīgs krusts gleznotāja un literāta, Pēterburgas Mākslas akadēmijas īstenā locekļa, Johana Hcinri- ha Baumaņa (1753-1832) apbedījumam, viņš esot uzgleznojis 1713 darbus. Reti skatīts pieminekļa veids ir J. D. Brandenbur- ga apbedījumam - tas veidots kā neliels templītis, kurā zem ar­kas aiz rcžģveida nožogojuma novietota vāzīte. Nav saglabājies kāda barona - tējas cienītāja - apbedījums. Netālu no vārtiem viņam bijusi urna, izveidota tējkannas formā, tā esot sašauta kara laikā. Kapu vecajā daļā skatāmi vēl vairāki pieminekļi ar māksliniecisku vērtību un metāla krusti. īpaši jāatzīmē trīsvie­tīgs metāla dīvāns, kura vecums tuvojas 200 gadiem. Ir arī ne­sen darināti pieminekļi ar tēlnieciskicm elementiem: Margeviču dzimtai (pēc 1980. gada), Nopelniem bagātajam agronomam Jūlijam Plostiņam, Laurim Stādiņam, apaļskulptūras Pēterim Lavrinovičam un Marijai Direiko. Šeit apbedīts ari teātra darbi­nieks un aktieris Kārlis Igaunis (1913-1998), dzejnieks un at­dzejotājs, publicists Kārlis Priedītis (1938-1988), veterinārme­dicīnas doktors Arnolds Zvaigzne (1915-1994), vēsturnieks un arhīvu pētnieks Aleksandrs Jansons (1916-1991), arhitekte Dai­ra Vīķe (1963-2000), zviedru izcelsmes krievu armijas ģenerā­lis, kādreizējais tuvējās Depkina muižas īpašnieks (kuram tā piederēja pēc G. Merķeļa mantiniekiem) Aleksandrs fon Gro- tenhjelms (1831-1899), ģitārists Zigurds Mencis (1936-1997), Katlakalna baznīcas ērģelnieks pedagogs Kārlis Rudzītis (1873- 1936). Toties nav īstas skaidrības par it kā šeit apbedītā vācu komponista un ērģelnieka, lielā Baha skolnieka Johana Gotfrī­da Mītela (1728-1788), kas bijis Rīgas Pētera baznīcas ērģel­nieks, apbedījuma vietu.

Bet šeit apglabātajam Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Ro­bertam Gabrim (1903-2000) no Katlakalna kapiem bijis bail. Kad dienējis Latvijas armijā un vēlu iznācis iet gar kapiem, vienmēr turējis uzvilktu pistoli rokā. Kaut pats apzinājies - ko tad spokam ar pistoli padarīsi8 . Viņa vectēvs gan stāstījis par baltiem tēliem, kas nākuši no kapiem un - iekšā Daugavā, kurš iekāpj, - tā nočukst kā karsta dzelzs. Pats toreiz bijis piedzēries un ar otru vīru īrušies laivā pa upi, mēģinot no tiem izbēgt. Pats Gabris gan piebilda, ka laikam vectēvs to izdomājis vai nu visu, vai ko piedomājis klāt, lai būtu "bērniem ko stāstīt"9 . Vēl jau stāstīts par Takšu Jāni, kurš dzērumā saderējis, ka aizies uz kapiem un atnesīs pirms gada apglabātā, Krūmiņ' Viļā, krus­tu. Tas arī izdarīts, bet, atnesis krustu atpakaļ, ielicis vietā, vairs nevar piecelties - Krūmiņ' Vilis nogrābis šo aiz mēteļa un tur. Pēcāk vīri iet skatīties, kur palicis, tas ar sirdstrieku jau pa­galam. Bet garā mēteļa stūris ar švunku iesists caurumā zem krusta10 . Cita teicēja piemin vēl viņa pēdējos vārdus: "Mīļo Die­viņ! Es gribēju pajokot, palaid mani vaļā!"11 . Te gan uzreiz jā­piebilst, ka līdzīgus nostāstus autors dzirdējis par vairākiem ka­piem Latvijā. Kad meitene kapu aizaugušajā galā kādreiz pa­ņēmusi maijpuķītes un atnesusi mājās, kāds vīrs naktī prasī­jis - atdod manas puķes!12 .

Blakus kapiem atrodas brāļu kapi, kur sākotnēji bija 6. Sibī­rijas korpusa 7. sapieru bataljona brāļu kapi. Katlakalna aizsargu priekšnieka Gustava Godeļa vadībā, veicot pārapbedījunuis no dažādām vietām, 1938. gadā te apglabāti Latvijas Brīvības cī­ņu varoņi. Tad uzstādītais Melnais krusts 1946. gadā tika no­gremdēts Mūlkalnu-Tīturgas ezerā, jauns piemiņas akmens te tika atklāts 1991. gadā. 2. pasaules kara laikā te apglabāti 106 kritušie sarkanarmieši, daļēji virsū pirmajiem, saglabājot nelie­lu čuguna krustu bez uzraksta.

Pie Katlakalna kapu vārtiem, starp abām priedītēm, esot paglabāta nauda. Kad ejot rakt, tad jāņem otrs cilvēks līdz, kad rakšot, riešot suns, bet tad "nav brīv runāt". Vecais Miķelis ra­cis ar, bet kad suns sācis riet jau bedrē, tad gan iebļāvies un kaste iekritusi atpakaļ13 . Līdzīgi gājis Šiliņam, tikai tam bijis jārok pie liepas14 .

Pirms doties uz baznīcu, viena teika13 pilnībā: Reiz kāds vīrs, rakdams bedri, uzdūries uz kaut ko cietu. Racis, racis, līdz izracis katlu ar naudu. Nu vīrs licis, lai par naudu uzceļ baznīcu.

Bet baznīcas jumta celšanai pietrūcis naudas. Tā kā katls bijis tik liels, ka varējis būt baznīcai par jumtu, tad to ari uzcēluši jumta vietā. Tāpēc šī baznīca nosaukta par Katlakalna baznīcu.