Neiepazītā Latvija

Baznīca (1791-1794) ir ievērojams klasicisma arhitektūras piemineklis, tās arhitekts ir Kristofs Hāberlands. Celtne līdzīga Romas Panteonam (te gan citas proporcijas, pielietotas zelta šķē­luma attiecības), kaut autors izmantojis vienu no vācu arhitek­tūras teorētiķa K. Sturma izstrādātiem luterāņu kulta celtņu pa­raugiem. Plāna pamatā ir aplis, uz sienām balstās kupolveida pārsegums 18 m diametrā, kas gan nav saglabājies sākotnējā vei­dā - centrālā tornīša (laternas, jo pa tā logiem baznīcā ieplūda gaisma) svaru kupols neizturēja un 1809. gadā iegruva. Tā vie­tā 1819. gadā (pēc citiem datiem - 1817. g.) uzbūvēja zvanu torni virs sakristejas. Katlakalna baznīca, kā ari cits Hāberlanda darbs - Pētera-Pāvila baznīca citadelē Rīgā - ir ķieģeļu celtnie­cības tehnikas kulminācija Latvijā. Interjerā sākotnēji kancele atradās virs altāra, 1840. gadā tā pārvietota sānis. Altārglezna ir vācu gleznotāja Bernharda Plokhorsta (1825-1907) gleznas "Kungs, palīdzi man!" kopija. Baznīcēnu soli novietoti divos lokos ap altāra sētiņas veidoto pusapli. Piemiņas plāksne kritu­šajiem draudzes dēliem iesvētīta 1926. gadā, taču to otrreiz nā­cās atklāt 1991. gadā. Pirms šīs baznīcas Akmeņsalā bijusi 1732. gadā iesvētīta baznīca (ne jau pirmā šeit), kuru 1781. gadā uzzīmējis ). K. Brocc16 , tā atradusies apmēram tagadējās Gra- žu mājas vietā. J. K. Broce17 zīmējis arī tagadējo, kurā kādai baznīcas krāsns kurinātājai rādījušies spoki mācītāja un baltos tērpos ģērbtu jaunekļu veidā18 .

Pēc mācītāja profesora Roberta Feldmaņa (1910-2002) ini­ciatīvas 20. gs. 60. gados ap baznīcu apm. 200 gadus vecajā prie­žu mežā sāka veidot dendroloģiskus stādījumus. Asu aizsarg- krūmu iežogotā teritorijā tapa viena no bagātīgākajām citzem­ju kokaugu kolekcijām Latvijā, ko 1977. gada dabas pieminekļu sarakstā varēja atļauties nosaukt tikai par G. Mcrķeļa piemiņas stādījumiem, tātad nesaistītiem ar baznīcu. Te ir ari Korejas cied- rupriede, kas ir vienas no pasaules augstākajām priedēm, tām čiekuri nereti sver 1,5 kg, Japānas dievu koks katsura un daudz kas cits. Pats mācītājs apglabāts baznīcas dārzā aiz altāra sienas (piemiņas zīmes autors T. Muzikants).

Turpat tuvumā bijušās draudzes skolas ēka Ozolkalni. Tā bija pirmā darba vieta jaunajam palīgskolotājam Fricim Bārdām. Viņa dzīvokļa divi logi atradās uz Daugavas pusi augšējā stāvā. Skolotājs te bija arī pērminderis, ērģelnieks un vajadzības gadī­jumā mācītāja prombūtnes laikā noturēja dievvārdus. Te Fricis Bārda strādāja no 1901. līdz 1904. gadam, tūlīt pēc Valmieras skolotāju semināra beigšanas.

No 1894. gada palīgskolotājs bijis Jēkabs Dclle, tai laikā sko­las kungs un ērģelnieks bijis Zariņš, kas vēl piepelnījies, apņe­moties vairākām ģimenēm kopt un laistīt kapus, kur bijis jāpa­līdz arī palīgskolotājam. Skolas kunga madama (vācu mācītāja māsa) pilnā pansijā augšstāvā turējusi dažus mierīgus garāvāj- niekus, atkal bija iemesls runāt par skolu un trakomāju zem vie­na jumta. Tādēļ gan nekādi trakumi nav sanākuši, ja atskaita gadījumu, kad viena pansionāta iemītniece gluži kaila izskrējusi no istabas un saskrējusies ar jaunu skursteņslauķi, kurš bija iera­dies pirmo reizi darbā.

1999. gadā ēkā atgūtas telpas draudzes vajadzībām, atvērta arī svētdienas skola. Kur atradusies 1848. gadā atvērtā skolotā­ja Hornemaņa privātā skola, autoram nav zināms. Uz upes pusi drīz tiks pabeigta arhitekta A. Vītola projektētā Stārķu dzīvoja­mā ēka ar ieapaļiera stūriem.

Atgriezušies no Katlakalna, pa veco Bauskas ceļu dosi­mies tālāk uz Rāmavu. Vēl nesen interesantās galvenās ēkas stāvoklis nebija no labākajiem, un lasīts ne mazums pārmetošu rakstu, ka netiek sakopta Merķeļa muiža. Taču Merķelis dzī­vojis t. s. Depkina muižā, un tāpēc pat lasīti raksti, ka godinām ne pareizo muižiņu.

Aiz pagaras ēkas ar uzbrauktuvi (darbnīcas) esam pie alejas, kas gar dārzniecību ved uz šoseju. Stāsta, ka kādā no šīs alejas kokiem naudu bija noglabājis slavens, bet "godīgs" laupītājs. Esot laupījis tikai bagātākos. Bēris naudu iekšā vienā sausā ko­kā19 . Tad nu meklēts, ar urbjiem un pat ar burvībām, bet, ka kāds būtu ko atradis, neesot dzirdēts. Par dārgumiem nezinu, bet alejas galā, kur krustojas Bauskas iela ar taisno šoseju, pie­miņas plāksni Sarkanās armijas 85. gvardes strēlnieku divīzijai, kaste 1944. gadā sākusi uzbrukumu Pārdaugavai, nav vērts mek­lēt, tās tur vairs nav.

Vecais ceļš pār Olektes pieteku ieved Rāmavas kompleksā. Šis nosaukums gan parādījās tikai 1924. gada dokumentā, tas attiecās uz divām bijušām muižiņām: Ramu un Depkinu. Abas šīs muižas zīmēji J. K. Broce20 : Depkinu 1782. gadā, Ramu 1785. gadā. Pēdējā 18. gs. vidū, kad tā celta, tika saukta Rīgas grāmatiespiedēja Frēliha vārdā, bet, kad muiža pārgāja namnie- ku gvaržu rotmistra eltermaņa H. Ramma kunga īpašumā, tā ieguva jaunu nosaukumu.