Neiepazītā Latvija

Pēc tam kad mācītājs A. Treijs 1944. gadā no mācītājmuižas izlikts, viņš dzīvojis Strausos (1937) - mājas ta­gadējā adrese Bauskas iela 185. Bet pie Strausu autobusu pieturas (Rīgas virzie­nā) pāri ielai priede it kā saaugusi kopā ar diviem bērziem. Sākumā minētā kon­struktoru biroja ēkā bijusi firma Gutta, tagad to izmanto Unibanka. Bet par konstruktoru laikiem rakstījis Visvaldis Lācis2 , kas pats tur strādājis no 1965. gada.

Pie veikala no Bauskas ielas nogrie­žas ceļš, kas pār Olektes upītes kājnie­ku pontonu tiltu noved taisni pie Kat­lakalna baznīcas. Olekte (garums 5 km) kādreiz bijusi Dauga­vas atteka, kas atdalīja Akmeņsalu. Tagad tā savāc ūdeņus no meliorācijas sistēmām 6,2 km2 kopplatībā. Upes nosaukums atvasināts no kādreiz izplatītā garuma mēra (apakšdelma garu­ma). Olektes kreisajā krastā atradušās Rīgas rātes ganības. Upī­te ietek Daugavā pret Krūmiņsalu, ko tautā gan sauc par Mīles­tības saliņu, uz kuru var nokļūt tikai pa braslu.

Akmeņsala (3,2 x 1,1 km) izveidojusies, Daugavai iegrau­žoties pamatiežos pēc Baltijas ledus ezera regresijas. Līdz Rīgas HES izbūvei tā pavasara palu laikā regulāri pārplūda. Salā atra­dās dolomīta (kas devis salai nosaukumu) lauztuves. Dolomītu ar liellaivām veda uz Rīgu, taču 19. gs. beigās te bija kaļķu cep­lis, kuru pārdeva 1911.-1912. gadā un uzbūvēja divus jaunus cepļus. Sala bija samērā blīvi apdzīvota, taču karu laikos iedzī­votāji tika izraidīti. Te bija arī baznīca, smēde un krogs. Cepļa tuvumā atradies smilts-grants paugurs Akmeņkalns, ko norokot ap 1954. gadu atsegušies vairāki cilvēku skeleti, pie kam daļa bija apbedīti sēdus. Tur bijis 3. gadu tūkstoša beigu - 2. gadu tūkstoša sākuma pirms Kristus kapulauks.

Aiz tilta - Vidzemnieki, tālāk Daugavas krastā atradusies Belles (Belas, Beliņa, Vitmakera) muiža, ko 1816. gadā zīmējis

J. K. Broce3 . Par muižas pārvaldnieku 19. gs. sākumā bijis pub­licista un valodnieka Kaspara Biezbārža tēvs. No vairākstāvu ēkas, kur darbojusies 1812. gadā celtā V. Grēna cukurfabrika, redzami tikai pamati. Muižu postījuši gan kari, gan plūdi. Pēc 2. pasaules kara bijušas vēl vairākas celtnes, tagad saglabājusies tikai kalpu māja. Savulaik tur ebreji pirms izceļošanas prakti­zējušies 1 a uksai m niecībā.

Blakus Vidzemniekiem bijis plostnieku krogs, no kura vēl redzamas vīna pagraba paliekas.

Tālāk uz D no Līvenas muižas (Lievcnbof) Olektes krastā gan palicis tikai nosaukums vecās kartēs. Jāņem vērā, ka pirms tam tā bijusi Kālena un Sildcra muiža. Vēlāk namnieks H. Ramms tur izmitināja savas muižas kalpus.

Bauskas ielas malā izstāžu komplekss "Rāmava", kas celts 1980. gadā kā lauksaimniecības tehnikas izmēģinājumu korpuss pēc Baltkrievijā pārveidota kara tehnikas remontu darbnīcas tip­veida projekta. Pēc arhitektes A. Lūses projekta tas 1993. gadā pārveidots par starptautisku izstāžu kompleksu. Blakus tam atro­das SIA Gutta rūpnīca, kur pilda ari minerālūdeni "Rāmava".

Aiz izstāžu kompleksa pa kreisi nozarojas vecais Bauskas ceļš, bet iepretī Bauskas ielā 209 atrodas ūdensapgādes kom­plekss "Daugava", kas sāka darboties 1979. gadā. Ūdeni ņem no Rīgas HKS ūdenskrātuves un pa 14 km gariem spiedva- diem pārsūknē uz ūdens attīrīšanas iekārtām. Kompleksā ūde­nim pievieno koagulantu, nostādina, filtrē caur smilšu slāni un dezinficē ar hloru. 2001. gadā tika palaistas jaunas iekār­tas, ar kurām hloru izmanto 10 reizes mazāk, tagad galve­nais ūdens attīrītājs ir ozons.

Uz D no ūdensapgādes kompleksa, aiz Ziepnickkalna ielas, Vālodzes mājās sešpadsmit gadu vecumā dzīvojis vēlāk pazīsta­mais bandīts Ansis Kaupēns. Kopā ar tēvu viņi 1915. gadā atbē- guši no frontes pie Jelgavas. Vecajam Kaupēnam bija galdnieka darbnīca, bet Ansis savu "amatu" ieskatījies no vecā Vālodzes, kas bijis nadzīgs kramplauzis 1111 rūdīts zirgu zaglis4 .

Tālāk 110 Bauskas ielas nogriežas (šķērsojot arī veco ceļu) asfaltēts ceļš uz Katlakalna baznīcu. Akmeņsalā ceļš iet gar

Ziedoņu dārziņu rajonu, kas atrodas ieplakā ar senu nosaukumu Kuiļāda. Tur parasti pavasaros sadambējušies ledus gabali, bet iepla­ka no putna lidojuma tiešām izskatoties kā izklāta kuiļa āda.

Pirms baznīcas Katlakalna kapi. Kā pirmo no kapos apbe­dītajiem minam Baltijas vācu apgaismotāju, publicistu, rakstnie­ku Garlību Merķeli (1769-1850). Jānis Peters dzejolī "Trīs mi­nūtes pie Garlība Merķeļa"5 raksta:

Sveiks, vecais vācieti! Šai rudens dienā salnā es domīgs atspiežos pret kapu Katlakalnā.

Savs vērtējums dzejā "Garlībs Merķels Katlakalnā"6 ari Andre­jam Kurcijam, bet Ojārs Vācietis dzejolī "Pie Merķeļa"7 uzskata: Te ir aprakta uguns, un dziļumā ellīgā versmē kūst zeme

un akmeni kūst.

Te var izrauties vulkāns, /../

Piemiņas akmens ar čuguna krustu virs tā pie viņa kapa tika novietots 1869. gadā, taču lielo izmēru dēļ to pa vārtiem neva­rēja iedabūt. Nācās izplēst kapu mūra sētu un vēlāk to atkal aizmūrēt, tā vieta vēl tagad manāma. Tieši viņa dzimšanas dienā 1992. gada 1. novembri "pateicīgie latvieši" izlauza