Neiepazītā Latvija

Krievijas caru Ivanu III) dzimtas valdījumā. 19. gs. sešdesmitajos gados to nopirka Pēterburgas notārs Hermanis Ernsts Konra- dijs (1819-1888) un sāka te iekārtoties. Kādreizējo kungu mā­ju nodedzināja 1915. gadā, tagad tās vietā redzams tikai pa­grabs. Konradiju dzimta muižā saimniekoja ar panākumiem, ap 1938. gadu visas vajadzīgās ēkas bija uzceltas un arī parādu vairs nebija. Dzīvot gan nācās bijušajā pārvaldnieka mājā, kas ar pildrežģi jumta stāvā saglabājusies vēl tagad. Un, kā jau Skur- stcņmuižā, tajā ir bijuši divi apvalkdūmeņi. Skursteņmuižā mui­žas pārvaldnieka ģimenē ir dzimis ar Triju Zvaigžņu ordeni ap­balvotais pulkvedis leitnants Alberts Rumba (1892-1962), Lat­vijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas ģenerālsekretārs. Tur­klāt Alberts Rumba bijis rekordists ātrslidošanā un Latvijas pir­mais olimpietis, divkārt piedalījies Olimpiskajās spēlēs, izsūtīts uz Amūras apgabalu, bet apglabāts Ziepniekkalna kapos Rīgā.

Muižas apbūves kompleksā (19. gs. 1. puse) blakus pārvald­nieka mājai apskatāms t. s. baltais ērbēģis, aiz tā klēts-kalte, vēl tālāk - no sarkanajiem ķieģeļiem celtā kalpu dzīvojamā ēka. Diem­žēl būves tiek demolētas. No staļļa saglabājusies tikai puse, nav ari vairāku šķūņu. Laidara drupu stūrī atrodams akmens ar rūpīgi ie­kaltu uzrakstu vācu valodā: simbols cildenam priekam.

Muižas parkā varens dižozols 5,35 m apkārtmērā. Šajā kokā 1914. gadā 5-6 m augstumā bija ierīkota platforma, kur kungiem dzerot kafiju, varējuši novietoties ap 20 cilvē­ku. Vācijā dzīvojošais, bet Skursteņmuižā 1926. gadā dzi­mušais Hermanis Konradijs - ja numurētu Hermanis IV - atceras, ka arī viņam bijusi kāda maza platforma, kur viņš mielojies ar ērkšķogām un pēcpusdienās paklausīgi gulējis diendusu, kā to licis tēvs, kurš Kēnigsbergas universitātē stu­dējis lauksaimniecību.

Par vairākiem bijušajiem muižas dārziem saglabājušies ti­kai nostāsti. Viens no tiem ir šāds: laikā, kad Latvijā tomāti vēl netika plaši audzēti, tos dēstīja siltumnīcā, bet muižas dārznieks ļāvis kalpu sievām siltumnīcā strādāt tikai tik ilgi, kamēr tomā­ti bijuši zaļi. Tāpēc sievas nekādi nevarējušas saprast, kāpēc jā­audzē tik negaršīgi dārzeņi [..]

Pagasta augstākā vieta esot Skursteņkalns, kuru 1860. gadā, rokot dīķi, esot uzbēruši dzimtcilvēki, zemi sane­sot ar priekšautiem un savcdot ar ķerrām. Tam apkārt izrakts kanāls. Tā pamatne esot grantēta, un tur ierīkota kungu peldē­tava, bet krastā uzcelta būdiņa, kur pārģērbties. Kalna virsotnē izvietoti galdiņi un rīkotas dzīres.

No Skursteņkalna uz ZR atradies mazs, vilkābelēm aizau­dzis uzkalniņš. Vēl 1967. gadā stāstīts, ka te esot zviedru kara­vīru kapu vieta. Tam var ticēt, jo 1701. gadā Skursteņmuižā uz­turējies Zviedrijas karalis Kārlis XII, kas ar saviem karapulkiem devies uz Jelgavu.

Ap 30 m no mājām bijis vēl Mīlestības kalns 4,5-5 m dia­metrā. Kādreiz tur varēja laubē ēnā pasēdēt un arī pamīlēt, bet tagad kalns norakts. Tālāk mežā atrodas muižnieku kapi. Sā­kotnēji tic veidoti pļavā, tad gar ceļu iekopta aleja un apkārt kapsētai apļa formā iestādīti koki. Pašreizējais mežs gan uzau­dzis pats. Jau sākotnēji kapus aptvēris grāvis, jo te izsenis bijis augsts gruntsūdens līmenis. Bijis arī krūmu dzīvžogs ar koka vārtiņiem, bet tas līdz mūsdienām nav saglabājies. Šajā vietā ap­glabātas 9 personas, ieskaitot jau minēto H. E. Konradiju, kura mazmazdēls 1992. gadā te uzstādīja krustu, kapus sakopa un 1993. gadā par jaunu iesvētīja. Dzirdēti nostāsti par balto aunu, kas bieži pie kapsētas ceļa redzēts skrienam, neatstājot pēdas pat svaigā sniegā. Tas pārlēcis pāri grāvim kalna virzienā un cilvēka balsī saucis: "E, ka mani nenoķēri!".

Vēre

1 LFK 2049, 205.

VECAIS BAUSKAS CEĻŠ

Ne vienmēr ceļš uz Bausku gājis kā tagad. Vietām varam it labi izsekot kādreizējai trasei. No Rīgas robežas līdz Ķekavai dzīve tā malās bija nesaraujami saistīta ar Daugavu. īpatnēji, ka aiz Jāņa Čakstes gatves 1,5 km garumā pa Bauskas ielu iet Rīgas un Ķekavas pagasta robeža. Kad 1974. gadā Rīgas robežas pa­plašināja, pilsētas teritorijā varēja iekļaut ari Valdlaučus, taču tur jau atradās vissavienības mēroga Liellopu fermu kompleksās me­hanizācijas vadošais specializētais konstruktoru birojs. Lauksaim­nieciska rakstura iestādēm tai laikā vajadzēja atrasties laukos, nevis pilsētā, jo vairāk tāpēc, ka tur bija ari eksperimentālā bā­ze - celis un govju kūts (tagad tur izstāžu komplekss) un neva­rēja taču kūts atrasties pilsētā.