Neiepazītā Latvija

Vēlreiz pa kreisi iegriežamies pa asfaltētu ceļu, ko sauc par Priežu ielu, pie pagrieziena bijuši 1. pasaules kara brāļu kapi, aiz­sargi 1938. gadā izrakuši kritušos un pārapbedījuši pie Katlakalna kapiem. Pie Zaļkalniem 2. pasaules kara laikā apglabāti vācieši. Starp Zaļkalniem un šoseju caurteka, kur kādreiz bijušā tilta celt­niecībā pār Titurgu grāvi strādājuši Kaupēns un Vālodze, kas bija ne tikai kārtīgs amatnieks, bet piepelnījās laupot, un viņu līdzgait­nieks Piebalgs31 . Kaupēns pēc apcietināšanas esot teicis, lai viņu piekaļot pie ķerras, palīdzēšot būvēt Ķegumu, tomēr - pakārts32 .

Šī ceļa galā bijusi Dzelzkaļu kuģīšu pietura. Neatkarīgās Lat­vijas laikā biļete no šejienes līdz Rīgai maksājusi 40 santīmus, autobuss gan dārgāks - 50. Cilvēki parasti gājuši kājām uz Bi- šumuižu, jo tramvajā prasīti tikai 7 santīmi. Pašas Dzelzkaļu mājas nav saglabājušās, vecākās tuvumā ir Krieviņi (ap 1920), kuru nosaukums, domājams, radies no somugru tautas votu pēc­tečiem. Viņu senčus 1445. gadā pēc iebrukuma Novgorodas zemē kāds ordeņa mestrs kā gūstekņus atveda uz Latviju un nometināja karos izpostītajā Zemgalē, galvenokārt Bauskas ap­kaimē un izmantoja kā darbaspēku Bauskas pils celtniecībā. Vie­tējie iedzīvotāji atvestos votus kļūdaini nodēvēja par krieviņiem, jaucot tautību ar iepriekšējo dzīvesvietu Krieviju. Viņi centās turēties savrup, ievēroja savas tradīcijas, ticību, kā 1636. gadā atzīmējis P. Einhorns, paši savā starpā viņi sarunājoties igauniski - sajaukšanās ar latviešiem sākās tikai 19. gs. sākumā.

Smilšu ielā 3 dzīvojis Katlakalna kapos apglabātais veteri­nārmedicīnas doktors Arnolds Zvaigzne (1915-1994).

Šķērsojošā iela aizved pie Daugavas, kuras malā Rūtās (1980, arhit. I. Strautmanis) dzīvo vairākkārtējais PSRS čempions ri­teņbraukšanā, treneris Harijs Japiņš (1930).

Uz vecā ceļa atgriežamies pie Svīkuļiem, kas vecās mājas vietā celti 1936. gadā. Svīkuļu mājas un jau minētie Dzelzkaļi (Sellsgall) zināmi jau 1607. gadā. Klēts un zirgu staļļa (19. gs.) galā bija kara laikā nodegusi kūts. Pagrabs te būvēts 1873. gadā. Pakalni pie Svīkuļiem norakti, grunti izmantojot ceļu būvē. Pie Kalnasvīkuļiem arī bijuši Sibīrijas strēlnieku pulka apbedījumi.

Iepretī Svīkuļiem no jaunās šosejas pa labi nogriežas ceļš uz Skujeniekiem. Aiz Stādiņiem 55. meža kvartāla stūrī pa kreisi pie­miņas akmens Raiskuma Meža skolas 1. izlaiduma audzēknim Hermanim Gailim (1906-1993), kurš godprātīgi sargājis šejienes mežu no 1930. līdz 1975. gadam. Skujcniekos bijusi strēlnieku atpūtas vieta kauju starplaikos. 600 m pirms mājām pa kreisi no ceļa 1916. gadā kritušo apbedījumi. Netālu 20. gs. sākumā izrakti milzīgi ziemeļbrieža ragi, kas toreiz tika uzglabāti Doma muzeja dabaszinātņu nodaļā. Netālu no šosejas ceļa malā Govspēda, kas agrāk tika izmantota kā zaļumbaļļu un sporta nodarbību vieta.

Uz vecā ceļa tilts pie bijušajām Titurgas dzirnavām (sa­spridzinātas 2. pasaules kara laikā). 8 km garās upes nosaukums lībiskas cilmes, to varētu tulkot kā "steidzīgā upīte". Pēc profe­sores Martas Rudzītes domām, nosaukums jāraksta ar garo "ī".

Senās kartēs gan visur rakstīts Titurga.

Pie tilta satek divas straumes. No kreisās puses Ostvalda kanāls, no la­bās - Titurga. Eižens Ostvalds (1851- 1932) bija augstākās mežsaimnieciskās izglītības pamatlicējs Latvijā, vēlāk LU profesors un mežzinātņu goda doktors. E. Ostvalds laikā no 1883. līdz 1906. gadam bija Rīgas pilsētas mežu pārvaldnieks. Viņa vadībā 1898. gadā sā­ka veidot mežu nosusināšanas sistēmu purvainajos mežos starp Ķekavu, Pla- kanciemu un Olaini, ierīkojot grāvjus

640 km garumā. Šīs ap 40 km2 lielās platības galvenā noteka - Skujenieku-Daugavas kanāls vēlāk nosaukts par Ostvalda kanā­lu. Šī noteka rakta rokām smilšainās, nenoturīgās gruntīs, tika iz­mantota arī koku pludināšanai. 50. gados, kad veica šo mežu no­susināšanas sistēmu rekonstrukciju, Ostvalda kanāla lejasdaļa bija tik labā stāvoklī, ka nebija jāatjauno. Jau Ostvalda laikā purvi (iz­ņemot kūdras ieguvei paredzētos) bija praktiski izzuduši un to vie­tā izveidojušās labas kvalitātes mežaudzes. Pie Siliem kanāla malā E. Ostvaldam 2003. gadā atklāts piemineklis. To viegli var sasniegt, ja pie H. Gaiļa piemiņas akmens nogriežas pa kreisi.

Grantsbedrēs pie Damaltiem, uz Z no Titurgas ietekas Sau­sajā Daugavā, 1938. gadā atrasts akmens cirvis.

Blakus dzirnavām atradies Titurgas veikals (19. gs. vidus), pie tā pēc kara uzņēma kinofilmu "Mājup ar uzvaru". Te jāpiebilst, ka Baložu pilsētā blakus Rāmavai ir kafejnīca "Tīturga" un ari Uz­varas iela, tikai tai pavisam cita nozīme, kā kinofilmā - iela veltīta uzvarai pār Mēdema purvu. Bet "kinolaikos" veikalam vēl biju­si stiklota veranda, kas tagad skatāma tikai filmā. Māju senākā daļa nojaukta 90. gadu beigās. Tīturgās ceļa tuvumā 1916. gada vasarā bijis 3. Sibīrijas strēlnieku pulka pārsiešanas punkts. Šo ap­kārtni krievu armija jau bija stipri izpostījusi, vēl pirms te radās frontes līnija. Vārds Aleksandram Čakam dzejolī "Marta kauja"33 :