Neiepazītā Latvija

Pāri Ķekavas upei pa labi ēka Rīgas ielā 26, kas no kādreizējā kroga 1910. gadā par pagasta iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem pārbūvēta par Doles Saviesīgās biedrības namu, kas kopā ar īgu­ma māju un baznīcu veido Ķekavas vēsturisko centru. Šī ēka vēlāk vēlreiz pārbūvēta pēc arhitekta K. Zēversa 1925. gadā iz­strādāta projekta. Aiz tās sabiedriska ēka, celta 1984. gadā kā kop­saimniecības "Ķekava" valdes ēka pēc arhitektes L. Skujas pro­jekta. Tās arhitektoniskais risinājums ar pildrežģa būvi atgādino­šām fasādēm veiksmīgi sasaucas ar pāri ielai esošās veikala ēkas īsto pildrežģi. F.kas būvapjoms divstāvīgs ar četriem atsevišķiem blo­kiem (katram no tiem interjerā sava tonalitāte) un atsevišķām vien­stāva daļām, kas aptver iekšējo pagalmu, ērtu mākslas izstāžu rīko­šanai. Tagad te SIA "Ķekavas kodols", ari sadzīves pakalpojumi.

Turpat tirdzniecības centra "Dālderi" ēka (1992, arhit. Z. Krastiņa) ir liels komplekss, kas veiksmīgi zem viena jumta aptver atsevišķus bāvapjomus. Blakus esošajā īguma ēkā Rīgas ielā 28 darbojusies 1891. gadā dibinātā aptieka, kurā 40. gados pārvaldnieks bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Edvīns Al­frēds Rubenis (1885-1975). Cita aptiekas pārvaldniece un īpaš­niece Maša Šura (1903-1941), aptiekas darbinieks viņas vīrs Izaks un divas meitiņas tika nogalinātas 1941. gada jūlijā. Ta­gad te krodziņš ar nosaukumu A7.

Doles-Ķekavas baznīca celta par Doles muižas īpašnieka Vol­demāra Antona Lēvisa of Mcnāra līdzekļiem 1783. gadā. Tā cieta

1812. gadā kara laikā. Barokālais tornis uzcelts tikai pārbūves laikā 1900. gadā, to sašāva pa­domju tanki 2. pasaules karā, jo tornī atradies vā­cu novērotājs - uz koka kāpnēm var atrast viņa ierakstīto "Erich Klein, 28.09.1944*. Vācu no­vērotāji esot aprakti baz­nīcas pagalma stūrī. 1980. gadā uz pagaidu torņa uzlika krustu, bet pilnībā tas atjaunots tikai 1992. gadā. Kara laikā sašauts arī G. Svenna lie­tuvē Rīgā izgatavotais zvans (1925), tagad tor­nī no Asītes Elku kapiem atvestais zvans (1928).

Pēc 1. pasaules kara postījumiem (tad ari zem dievnama grī­das raktas patvertnes) baznīcas atjaunošana pabeigta 1920. gadā. Iekštelpas labajā pusē marmora piemiņas plāksne (1933) Latvijas Brīvības cīņās un 1. pasaules karā kritušajiem. Ilgi draudzē kalpo­juši Taurīšu dzimtas mācītāji, pēdējo no tiem - Vilhelmu Gothardu Ādolfu Taurīti -

nošāva 1906. gada novembrī pie rak­stāmgalda četri ban­dīti. Stāsta, ka viņa pēdējie vārdi bijuši - "Paldies Dievam, tie nebija no manas drau­dzes". Ari viņam baz­nīcā melna piemiņas plāksne. Pie šīs pašas

sienas tiek pieminēta draudzes priekšniece baznīcai tik grūtajos "attīstītā sociālisma" gados - Hilda Krūmiņa.

Tagadējais altāris uzstādīts pēc 1. pasaules kara. Altārglez­nas "Kristus svētī bērnus" (1929, Augusts Annuss) fonā redza­ma Daugava. Diemžēl vienā no diviem izdotajiem sakrālās mākslas atklātņu komplektiem attēls samainīts ar Jelgavas rajo­na Daibes baznīcas altārgleznu, kuras autors arī ir A. Annuss un nosaukums tas pats. Mazajā komplektā, ko izdevis Kristīgās mākslas centrs, ir pareizais attēls.

Interesanti, ka 1739. gada vizitācijas protokolā teikts, ka "baznīca skatās, lai kāzas, bērnu kristības un bēres notiktu kris­tīgi un kārtīgi". Stāsta43 , ka vecos laikos, kad braukuši uz baz­nīcu laulāties, tad līgava apbraukusi ap kādu kalniņu trīsreiz riņķi, tas saukts pa Brūtes kalniņu. Vietējie tādu vairs neatceras, no- vadpētniece Vaida Villcruša kādā senā kartē to atradusi dzirna­vu tuvumā, tagad tas norakts. Teika44 vēsta, ka kāds "felmen- ders" Ziemassvētku sestdienas vakarā bijis baznīcā, kas bijusi pilna ar gariem. R. Gabris stāstīja45 par Annu Korts, kas ap 1910. gadu baznīcā nozagusi bībeli, lai izlasītu "norādītās vie­tas", jo sapnī eņģelis esot teicis, ka viņas slimo brāli tā varot vai nu izārstēt, vai arī viņš nomiršot. Ne tikai zagt nav bijis viegli (bībelei divi pudi svara, koka un ādas vākos), arī izlasīšanai Rīgā meklēts zviedru valodas pratējs, kuru bijis maz un pēc tā tad policija zagli atradusi. Tiesa esot piespriedusi baznīcas sodu - vienu gadu katru svētdienu jāiet baznīcā. Pēc soda "izciešanas" pati esot palikusi par "pusmācītāju".

Dodoties tālāk, apskatiet baznīcas iežogojuma stabus - taču ar mīlestību paisīti. Baznīcas sienā vēl tagad redzama iemūrēta franču raidītā lode, kas, kā stāsta vietējie, esot izzvejota no Dau­gavas. Pa ceļu, kas nogriežas gar baznīcu uz Daugavas pusi, var nokļūt pie kopsaimniecības kādreiz celtās katlumājas, kur biju­si Ķekavas muiža, kuru nodedzinājuši Napoleona karapulki.