Neiepazītā Latvija

Stāsta, ka kapos spokojoties. Kapu sardze Liepa ar draudze­ni Lauvieni esot manījušas sievu ar apklātu galvu, kas otrā die­nā izrādījies kupls dadžu krūms37 . Kāds puisis, kas speciāli ar zirgu jājis uz kapiem skatīties spokus, uz kapsētas vaļņa esot redzējis zārku un uz zārka roku. Puisis ar pātagu iesitis mironim pa roku, tas lecis no zārka laukā un skrējis puisim pakaļ, kas paslēpies kādās mājās. Mironis velti izmeklējies un aizgājis uz kapsētu atpakaļ. Puisis vēlāk ar trieku nomiris38 . Ziemassvētku naktī visi miroņi ejot uz Daugavu mazgāties39 .

Pārejot Gaismas ielu un, ejot gar transformatoru staciju no labās puses, blakus estrādei esam pie ūdensdzirnavu drupām. Dzir­navas pārbūvētas vēl 1923. gadā, 30. gadu beigās tiek uzstādīti pa­pildus elektromotori, taču 1944. gada oktobri tās uzspridzina. Nav arī 13 ha lielā dzirnavezera, ko sauca arī par Bukseļa ezeru (kāda dzirnavnieka vārdā). Teika vēsta, ka tajā reiz pretinieks ietriecis prūšu karaspēku ar visu mantu, zirgiem un lielgabaliem. Lielga­bali vēlāk atrasti, kāds pat vilcis tīklā naudas šķirstu, bet tīkls pār­plīsis un nauda atkal nogrimusi. Dzirnavnieks Bukselis esot pinies ar pašu Velnu un nekādi nevarējis nomirt, vajadzējis ielikt rokā naudas zuteni. Zārku divi zirgi ar mokām aizvilkuši līdz kapsētai, bet tad gan abi nobeigušies. Bukselis pēc nāves nācis "plosīties un pannas laizīt". Cita teika40 vēsta, ka naktī divpadsmitos balta jau­na sieviete iznākusi no ezera, gājusi klāt kādam vīram ar vārdiem: "Aiztiec mani, aiztiec mani, un tev būs laime". Vīrietis gājis pro­jām, un baltā sieviete žvakstēdama iekritusi ezerā.

Lai gan vecas kaites rāda Kauču mājas tagadējā Ķekavas jaunās apbūves daļā, nav īstas skaidrības, kur īsti atradusies Kaučas pils ar dziļu grāvi visapkārt, visticamāk tā bijusi dzirnavezera DR galā. Uz­kalns, kur tā atradusies, norakts, iekārtojot bērnudārza rotaļlauku- rnu. Teika41 stāsta, ka kara laikos tuvējā mežiņā bijusi tāda kauja, ka pa asinīm bijis jābrien līdz ceļiem. 1930. gadā tā vieta vēl saukta par Stāvmurgu. Grāvis ap pili piepildīts ar nokautajiem pils iemītnie­kiem un uzvarētāji ar cepurēm sanesuši tiem virsū zemi, ka no grāv­ja ne miņas. Lai dziļāk iepazītos ar Ķekavas vēsturi, vērts iegriezties turpat jaunajā apbūves rajonā pagastnamā Gaismas ielā 19, kur 1997. gadā atvērts pagasta novadpētniecības muzejs.

Dzirnavezera saliņā bijusi estrāde, tur notikušas zaļum­balles. Tur filmētas dažas epi­zodes režisora Viļa Lapenieka uzņemtajai filmai "Zvej­nieka dēls". Dzirnavu terito­rijā 30. gados bijusi darbnīca, kur atlēja krustus un gatavoja piemiņas zīmes 1. pasaules karā kritušo vācu karavīru ka­piem. Pāri upei aiz sporta laukuma redzama no sarkaniem ķie­ģeļiem celtā sākumskolas ēka, kas savulaik bijis pagastnams (1896, arhit. K. Pēkšēns). Pa labi no tās Ķekavas mūzikas skola (2000, arhit. L. Skuja).

Kokiem apaugušā uzkalnā sarkanarmiešu brāļu kapi, kur ap­bedīti 382 kritušie, kā daudzviet, šeit atzīmēti par 21 cilvēku ma­zāk - tic - nezināmie. Piemineklim tēlniecisks cilnis. Apbedījumi iekārtoti Ķekavas pirmās koka baznīcas (1668) vietā, tā redzama J. K. Broccs zīmējumā.42 Kad tā Ziemeļu kara sākumā nopostīta, tad dievkalpojumi notikuši kapsētā un ķestera mājā.

Gaismas ielā 1 atrodas Kraujas, ēka ar spēcīgi izteiktiem stūru rustojumiem, pusnošļauptu jumtu, zem kura galā pus- apaļš logs. Celtne daudzkārt pārbūvēta; kā draudzes nams tā iesvētīta 1939. gadā. Tagad tā atkal pieder draudzei, bet, pēc nostāstiem, esot vecāka par baznīcu. Kas te tik nav mitinājies! Te bijusi draudzes skola, kur par skolmeistaru, kā senāk bijis parasts, darbojies ķesteris, tāpēc tā pagājušā gadsimta sākumā saukta par ķestereju. Vienu laiku te dzīvojis arī mācītājs, kaut gan mācītājmuiža bijusi Doles salas augšgalā. Tā tur pat 1856. gadā plūdos aizskalota, bet nākošajā gadā atjaunota. Vācu laikā te pārcelts doktorāts, kur strādājis iecienīts dakteris Li- gers, bet karā ēkā iekritusi bumba. Pēc kara draudzei nebija līdzekļu atjaunošanai, tad to atdeva 1. ceļu pārvaldei.

Starp Kraujām un šoseju, apstrādājot zemi, atrasti akmeņi ar kaļķu javas paliekām, arī ap 1600. gadu kaltas monētas. Tur bijusi kāda senāka ēka. Bet lejā, pie Ķekavas upes, visiem pieejams

avotiņš, kura apkārtni uz sev piederošās zemes labiekārtojusi drau­dze. Stāsta, ka spējīgs pat dziedināt, tāpēc dažkārt tiek saukts par Svēto avotiņu. Ķekavā ir arī otrs "avots" - "Alus avots". Tas ir 1998. gadā dibinātā alus ražotne ar šādu nosaukumu, kas atrodas aiz baznīcas Jaunsilos. Tur pirmoreiz Latvijā alu sāka pildīt plastmasas pudelēs. 29 km garā Ķekava sākas lielajos me­žos uz A no Baldones, tek cauri Baldones parkam un divreiz šķērso Rīgas-Bauskas šoseju. Ķekava šeit strauja, te rīkotas pat airēšanas slaloma sacensības. Lietuviešu valodnieks K. Būga iz­saka pieļāvumu, ka upes nosaukums cēlies no lietuviskas cil­mes vārda, piem. keke (ķekars, zars). Latviešu valodnieks K. Ka­rulis meklē sakarību ar vārdu kek (līks).