Pēdējais karš

- Grūti. Aizmirstas. Viss aizmirstas. Saglabājas dažas detaļas, ainas, kas ir interesantas tikai man un, iespējams, kādam citam. Pārējais nonāk grāmatās, rakstos, citu sarakstītos memuāros, iegūst patstāvīgu dzīvi un kļūst svešs. Nezkādēļ es atceros nakts ceļu uz "Segežu", šāvienu zibšņus no aiz klintīm, kāda kliedzienu... aprakstos tas izklausās pavisam citādi.

- Bet tu teici par kādu citu, kurš interesējas par tavām atmiņām.

- Es neatbildēju uzreiz. Es skatījos uz jūru. Tā bija zila, gandrīz violeta. Tuvu horizontam ar zilu bultu mirgoja reisa kuteris.

- Tā ir meitene? - jautāja Ņina.

- Jā, - es atbildēju. - Viņa ir bulgāriete. Viņas vārds ir Sņežina. Viņa arī bija uz kuģa

.- Vai tu viņu mīli?

- Nezinu. Kaut kā sēdējām jūras krastā. Uz Munas. Tikai tur jāsēž augstākās aizsardzības skafandros. Tā bija dienu pirms aizlidošanas. Mums bija jautri. Jautri, jo mēs bijām kopā. Mēs izdarījām noziegumu. No kuģa mēs nozagām signāla kapsulu. Tas nebija briesmīgs noziegums, jo tā nebija pēdējā kapsula. Mēs uzrakstījām zīmīti, muļķīgu zīmīti, sakot, ka mūs glābt nevajag, kas mums tāpat ir labi. Tad ieslēdzām motoru, un kapsula uzšāvās, iekvēlojās, pārvērtās par zvaigzni, pazuda mākoņos.

- Tāpat kā pudele jūrā, - sacīja Ņina.

- Nu, jā, mēs tā arī to domājām. Mēs arī dzīvojam jūrā, tikai tā ir bezgalīga. Un kapsula ilgu laiku lidos pa tās viļņiem. Un varbūt kādu dienu to izskalos krastā - uz nepazīstamas planētas. Vai varbūt to uzņems garāmbraucošs kuģis.

- Skaties, inženieris brauc, - sacīja Ņina.

Aerokārs nolaidās smiltīs, izklīdinot ziņkārīgos krabjus. Inženieris mums pamāja no lūkas, lai mēs pasteidzamies. Mēs skrējām pa gājēju celiņiem, un vecie dēļi saliecās un čīkstēja no katra soļa.

Mēs iekāpām šaurajā salonā.

- Uz Suhumi? - inženieris jautāja. - Nepārdomājāt?

- Kā norunāts, - es teicu.

To sakot, es atkal pārcēlos uz Munu, atkal ieraudzīju pelēko jūru, zemi driskainos mākoņus, netālu stāvošo Sņežinu un niknos viļņus pie viņas kājām.

Aerokārs pacēlās gaisā un pagriezās uz dienvidiem uz Kaukāzu.

- Paskatieties, - Ņina teica. - Zvaigzne krīt. Netālu no mums, novilcis zelta ceļu uz aptumšoto debesu fona, nokrita meteorīts.

- Svešu pasauļu sūtnis, - sacīja Ņina.

Uz paneļa uzmirgoja monitora gaisma.

- Tas nav meteorīts, - sacīja inženieris. - Tas, iespējams, ir satelīts. Redziet, signāls.

- Paņemsim? - pajautāju.

Inženieris pamāja. Aerokārs devās uz vietu, kur nokrita ķermenis.

- Oi! - pēkšņi teica Ņina. - Un ja no tā ir signāla kapsula?