Pēdējais karš

- Skaties. Viss ir skaidrs, - es teicu. - nepareiza adrese. Šis ir ziņojums par Jupitera aptumsumu - no asteroīdu joslas. Signālu kapsulas ir saziņas veids starp laboratorijām. Aptumsums notika pirms astoņiem mēnešiem.

Ņina skatījās pa logu uz baltajām putu strēmelēm, kas izkaisījās pa zilo ūdeni. Aerokārs devās uz nolaišanos, to piesaistīja Suhumi lukturi.

...es teicu, ka man ir karsti, un izgāju pasmēķēt verandā. Vakars restorānā bija sabojāts, un pie tā vainīgs biju es. Inženieris nesaprata notiekošo, pieņemot aizdomas, ka mēs ar Ņinu sastrīdējāmies, bet negribam atzīties. Es smēķēju uz verandas. Biezas, raupjas vīnogu lapas šūpojās acu priekšā. Tikai pats naivākais muļķis uzskatīs, ka kapsula trīs gadu laikā var nolidot deviņdesmit trīs gaismas gadus. Tikai pēdējais muļķis...

Es izgāju uz ielas, pasūtīju aerokāru un, neatvadījies no pavadoņiem, pacēlos gaisā. Es lidoju uz austrumiem, uz Pamira institūtu, kur strādāja Sņežina. Es sapratu, ka visus šos trīs gadus es biju ceļā pie viņas. Trīs gadi un trīs stundas. Trīs stundas nelielā lidmašīna lidos no Suhumi uz Pamiru.

”Moto: “Atmiņa”.

- Viss, - pats sev pateica Pavlišs. - Mēs esam lieliski, kaut gan mēs būtu varējuši uzrakstīt labāk.

Pavlišs apgūlās gultā ar stāstu rokās. Izlasīja to, dažās vietās laboja. Tagad var pilnībā nodoties redaktora pienākumiem.

10

- Vai ir vēl kādi, kuri vēlas nodot rokrakstus? - jautāja Pavlišs, ieskatījies kopkajītē.

- Vai tiešām nepietiek? - izbrīnījās Mazulis. - Es iedomājos, ka tev visa kajīte bija piepildīta ar rokrakstiem.

- Tā arī ir, - sacīja Pavlišs. - Bet mēs, autori, varam atstāt vietu.

- Zini, ko, - sacīja Mazulis. - Tev drīzāk vajadzētu publicēt almanahu. Citādi sāks bremzēt, aizmirsīsim par literāro darbību.

- Un tā ir taisnība, - sacīja Leščuks. - Nav ko lasīt.

- Nu labi, - sacīja Pavlišs. - Ja ir vēl kas, nesiet uz manu kajīti. Bet es aiziešu pie Bakova.

Vecākais palīgs atradās uz tiltiņa.

- Aleksej Ivanovič, - sacīja Pavlišs, - man vajag tūkstoš lapu laba papīra.

- Pat neceri, - sacīja Bakovs.

- Jūs taču zināt: almanaham.

- Ir atlikušas divas papīra pakas, un tas ir vajadzīgs visiem. Tuvojamies Zemei, visi raksta. Ziņojumi, dienasgrāmatas.

- Es nestrīdos, - sacīja Pavlišs. - gan atskaites, gan dienasgrāmatas. Bet, pirmkārt, noteikti ir vairāk nekā divas papīra pakas. Es par to nešaubos. Jūs būtu slikts kuģa saimniecības daļas vadītājs, ja būtu tikai divas papīra pakas.

- Doktor Pavliš, - sacīja Bakovs, - mēs esam kosmosa kuģis, nevis lidojoša kanceleja. Kā vietā, jūs iesakāt ņemt līdzi papīru? Jūsu zāļu vietā? Smadzenēm nepieciešamu rezerves daļu vietā? Zobu suku vietā?

- Nu, bet piecsimt loksnes? - jautāja Pavlišs.

- Kāpēc tik daudz?

- Trīsdesmit vai četrdesmit eksemplārus taču vajag nodrukāt. Visiem apkalpes locekļiem, kosmodromam, lielākajām bibliotēkām pasaulē, folkloras institūtam, protams, ir nepieciešami pieci tūkstoši eksemplāru, bet es saprotu jūsu situāciju un lūdzu tikai piecus simtus papīra lapu. Vienu iepakojumu. Vienu.

- Nē, - sacīja Bakovs. - Tāpat nu jau divas dienas visi skraidelē pie manis pēc šī papīra.

Vienojās par trīssimt loksnēm. Pavlišs arī tik daudz negaidīja. Pa kajītēm viņš savāca vēl piecdesmit loksnes. Viņš aiznesa uz savu kajīti kaudzi ar loksnēm, paņēma no tiltiņa kopētāju. Visu sagatavoja darbam.

Un tad atklāja, ka lapu kaudze, kas atrodas uz galda, viņa prombūtnes laikā ir nedaudz palielinājusies. Pievienoti vēl divi stāsti. Tie bija jāizlasa.

Pirmais stāsts saucās:

“SŪTNIS UZ ZIRŅA