Pēdējais karš

- Varbūt, - vienaldzīgi sacīja inženieris. - Tikai diez vai. Tās pārtver uz ārējām planētām.

Ņina paskatījās uz mani. Un kaut kādu iemeslu dēļ arī es gribēju ticēt, ka tā bija signāla kapsula, kas atgriezusies mājās.

Ņinai bija taisnība. Signāla kapsula šūpojās uz viļņiem, un uz tā vāka ritmiski mirgoja gaisma. Kapsula pieprasīja, lai to paņem.

Aerokārs lidinājās virs paša ūdens. Es noliecos no lūkas un izvilku kapsulu no ūdens. Tā bija smaga un tik tikko atrāvās no viļņiem. Tā bija tieši tāda pati kapsula kā tā, kuru mēs palaidām kopā ar Sņežinu no Munas.

Noliekot kapsulu uz aerokāra grīdas, es paskatījos uz Ņinu. Viņas acis bija milzīgas, un tajās spīdēja apbrīna pirms tikšanās ar brīnumu, Neparastā priekšā. Un šī sajūta, šī sajūsma pēkšņi pārņēma arī mani.

- Nu kāpēc jūs to neatverat? - jautāja Ņina.

- Priekš kam? - inženieris dzirdēja viņas jautājumu. - Mēs to nodosim Suhumi kosmosa pētījumu centrā. Kapsulu atvēršana ir viņu darīšana.

Ņina paskatījās uz mani, gaidot atbalstu.

- Atvērsim, - es teicu. - Nekas nenotiks. Galu galā interesanti.

- Tu taču zini, ka to nedrīkst darīt, - sacīja inženieris. - Kas ir viņas iekšienē? Un ja vīruss iekļuvis? Svešs.

- Nav tur nekādu vīrusu, - sacīja Ņina. - Es zinu kas tur ir.

- Kas? - inženieris jautāja.

- Zīmīte.

- Varbūt, - inženieris piekrita. - Varbūt pat briesmu signāls.

Ņina negaidīja. Viņa pagrieza vāku, nolika blakus kapsulai.

- Kā atvērt iekšējo vāku? - Viņa jautāja.

- Tomēr izlēmāt atvērt?" - inženieris jautāja. - Nu, kā vēlaties.

Viņš neatskatījās, raudzījās uz priekšu, kur no zilā horizonta parādījās rozā Kaukāza kalnu virsotnes.

- Jā, - teica Ņina.

Es viņai parādīju, kuru pogu vajag nospiest. Kaut kāda iemesla dēļ es jutu dīvainu vājumu. Es zināju, ka tas tā nevar būt, un tajā pašā laikā es sapratu: šī ir tā pati kapsula, kas mani panāca, atdeva man pagātni, kas nekur nav aizgājusi, kas atrodas netālu. Un lai arī Sņežina sen aizmirsusi  mani, pat ja viņa tagad atrodas vairāku tūkstošu kilometru attālumā no manis - no pagātnes nekur nevar paslēpties. Tā paliek jūsos neatkarīgi no tā, kā jūs mēģināt sevi maldināt.

- Cik žēl, - sacīja Ņina. - Kapsula ir tukša.

- Nē, - es teicu. - Ja tajā ir zīmīte, tad tā atrodas sānu nodalījumā. Šeit.

Un es izņēmu zīmīti.

Ņina uzlika roku uz mana pleca, it kā mierinot, it kā pievienojoties brīnumam.

- Ļaujiet paskatīties, - sacīja inženieris.

Es neatbildēju, kamēr pats nelasīju zīmīti.