Pēdējais karš

- No kurienes jums rodas šāda pārliecība? Patiešām, maz ticams, ka pilsētā atradīsit pietiekami saglabātus ķermeņus, lai tos varētu atdzīvināt.

- Ir arī daudzas citas pilsētas.

- Paldies par šādu pārliecību. Es gribu uzdot vēl vienu jautājumu. Personīgas dabas.

- Jūs varat jautāt, ko vēlaties un cik daudz vēlaties. Un ne tikai man - visiem apkalpes locekļiem.

- Kāpēc jūs tieši mani atvedāt no salas? Kāpēc nepaņēmāt manu citu biedru ķermeņus? Un vēl: kad jūs tos atvedīsiet?

- Diemžēl mēs to nevarēsim izdarīt.

- Kā tā?

- Pēc jūsu nāves lavīna nogāzās pār pārējām mājām. Tas notika laika posmā starp izlūkošanas diska atnākšanu un mūsu ekspedīciju. Ledus un akmeņu masa sadragāja pārējās mājas un, iespējams, pat iegāza tās okeānā. Jūsu māja ir vienīgā, kas, kaut arī bija apbērta ar sniegu, tomēr saglabājusies.

- Jūs vēlaties teikt, ka no visa ciemata ...

- Jā.

- Lūdzu, atstājiet mani vienu, - sacīja Devkali.

- Es aiziešu, - sacīja Pavlišs. - Bet kāpēc mana atbilde jūs tik ļoti satrauca. Vai tur bija tuvi cilvēki?

- Reiz, apmēram pirms četriem gadiem, piecpadsmit man tuvi cilvēki nokļuva šajā salā, kaut arī ne paši pēc savas gribas. Pirms kara viņu palika četri. Ieskaitot manu sievu Pirru. Pirra man bija viss, bez viņas es diezvai šos gadus būtu izdzīvojis uz šīs salas. Tos, kas nomira, mēs kamanās vedām līdz āliņģim un apbedījām okeānā. Mēs bijām badā un slimi ar sniega drudzi. Es nenomiru, jo Pirra bija man blakus. Es nedrīkstēju nomirt, jo viņai bija jādzīvo. Vai jūs mani saprotat? Varbūt tas, ko es saku, jums ir tukši vārdi? Varbūt jūsu ideālajā civilizācijā, - Devkali pasmīnēja, - jūsu ideālajā civilizācijā šādas sajūtas jau ir novecojušas?

- Nē, - sacīja Pavlišs. - Nav novecojušas.

- Tad jums jāsaprot mani. Pēc sprādzieniem un starojuma mākoņiem mēs slimojām. Mēs zinājām, kas tas ir, bet mēs pēc tam cerējām, ka kāds ir izdzīvojis uz planētas, ka mēs, būdami nošķirti no ceļiem un lieliem kontinentiem, pārslimosim, izdzīvosim. Un atgriezīsimies. Pirra gulēja būdiņā, zem pašas klints. Es vēl varēju pārvietoties. Bija auksti. Mēs kurinājām plīti ar tukšo māju gabaliem, bet katru dienu grūtāk un grūtāk bija sagādāt malku. Vienu no atlikušajiem četriem es apglabāju jūrā, otrs palika guļam savā būdiņā. Es zināju, ka, ja palikšu dzīvs, es palikšu pie Pirras un pateicoties viņai. Viņa nekad nesūdzējās... Piedodiet.

- Runājiet tālāk, - sacīja Pavlišs. - Varbūt jums kļūs vieglāk.

- Tam tagad vairs nav nozīmes. Es devos vai, pareizāk sakot, es rāpoju uz to būdiņu, kuras tuvumā jūs mani atradāt. Tur vēl bija palikusi putra. Un man vajadzēja pabarot Pirru. Tad, kaut kādu iemeslu dēļ, es nolēmu, ka, ja tas tiks izdarīts, mēs paliksim dzīvi. Es zinu, kas ir radiācijas slimība, un tomēr uz salas man vajadzēja viņai aiznest šo bļodu... bet es to neaiznesu.

- Droši vien vārdi šķitīs banāli, - sacīja Pavlišs. - Bet jūsu bēdas ir tikai daļa no jūsu planētas bēdām. Un jūsu pienākums tagad ir to atgūt kopā ar mums.

- Jums taisnība. Protams, ka jums ir taisnība. Es nezinu... atvainojiet.

- Jums ir nepieciešams atpūsties, - sacīja Pavlišs. - ja kāda vajadzība, nospiediet šo pogu. Guliet.

Pavlišs izgāja koridorā.  Tur stāvēja Sņežina.

- Es dzirdēju sarunu, - viņa teica. - Es dzirdēju visu. Es to vairs nespēju. Es gribu klusi vadīt raķetes uz Titānu un atgriezties mājās. Es nevaru…

- Pārtrauc histēriju, Sniedziņ, - sacīja Pavlišs, - tie ir nervi. Bet vispār, zini ko, atnes viņam buljonu. Varbūt atgūsies, jauna seja...

Sņežina paņēma paplāti no robota, kas dežurēja pie durvīm. Pēc divām minūtēm viņa izgāja.

- Es noliku buljonu pie gultas. Viņš neko nevēlas.

- Vai viņš vēl kaut ko teica?

- Viņš teica, ka viņai bija tādi paši mati! - Sņežina sarāvusies, ātri devās lejā pa koridoru uz savu kajīti.

- Nu re kā, - Pavlišs nomurmināja un devās pie kapteiņa.

Bija ļoti īsa saruna ar kapteini.

- Mēģināts nav zaudēts - sacīja Zagrebins.

Tad kapteinis savienojās ar Bakovu, un tas, noklausījies, pavēlēja automātiem, lai sagatavo "Stārķi" palaišanai. Viņš izsauca Antipinu lai tas vadītu kuteri. Antipins kuterī ievietoja sprāgstvielas un uz tā uzstādīja jaudīgu lāzeru.

Pirms aizlidošanas Pavlišs uz brīdi ieskatījās slimnīcā. Devkali gulēja pagriezies pret sienu. Instrumenti parādīja, ka viņš neguļ.

Pavlišs gāja uz slūžām. Pēc dažām minūtēm “Stārķis” atdalījās no kuģa un devās salas virzienā. Pavlišam bija viena iespēja no tūkstoša, taču viņš gribēja šo iespēju izmantot.

Pēc apmēram stundas Devkali nospieda zvana pogu un lūdza papīru un pildspalvu. Sņežina atnesa viņam gan to, gan citu un nesāka uzdot jautājumus.

 Stundu vēlāk Devkali lūdza izslēgt gaismu, un korona Vas, deleģējis robotus, lai tie uzraudzītu pacienta veselību, devās prom no laboratorijas, lai satiktos ar Baueru un Mazuli, kuri jutās izmocīti  Ranmakana veltīgajos meklējumos. Vas aiznesa viņiem uz vestibilu savus iecienītākos stimulatorus.

Kad viņš atgriezās laboratorijā, ierīces samirkšķinājās ar satraucošām gaismām. Devkali sirds bija pārstājusi pukstēt. Viņš bija miris.