Pēdējais karš

Slimnīcā, ieslēdzis gaismu, Vas ieraudzīja, ka Devkali pakāries. Blakus gulēja papīra lapiņa. Kamēr korona Vas pārbaudīja Devkali, Smadzenes tulkoja piezīmi. Tur bija rakstīts:

"Piedodiet par visu. Par nepamatotām cerībām, par nodevību, ko uzņemos attiecībā uz savu planētu. Bet ir reizes, kad viens cilvēks kļūst vērtīgāks nekā visi pārējie kopā. Vērtīgāks par visiem un par pašu. Reiz, sen, sen atpakaļ, es apsolīju Pirrai, ka bez viņas nedzīvošu. Viņa pasmaidīja: tad mēs nedomājām par nāvi. Piedodiet vēlreiz. Un es ceru, ka jūs izpildīsit manu pēdējo lūgumu - neatdzīviniet mani atkal. Es vienkārši nevēlos dzīvot. Es ticu, ka jūs atradīsit vēl daudz cilvēku, kurus varēsit atdzīvināt. Un mana planēta būs jums pateicīga. Jau iepriekš pateicos, ka ļāvāt man nomirt. Piedodiet par visu vēl vienu reizi. Devkali no Ligonas. "

- Korona Vas, - sacīja Zagrebins, lasot piezīmi. - Man jums ir lūgums. Vai jūs jau gatavojat laboratoriju?

- Jā, - Vas atbildēja, izlasot zīmīti. - Tas ir šausmīgi. Ļaujiet man iet uz savu kajīti. Protams, es ne...

Netālu stāvošais Kudarauskas neko neteica. Zagrebins paskatījās uz viņu, gaidot frāzi, ka civilizācija... Bet Kudarauskas par to nedomāja. Viņš tikai atcerējās, kā Antipina sieva ieradās kosmosa ostā. Maza kautrīga sieviete ar pelnu gludiem matiem. Viņa teica: "Es tevi gaidīšu. Kaut visu mūžu. Es nevaru dzīvot bez tevis".

Tad Antipins samulsis pavīpsnāja un sacīja: “Nu, kas ar mani varētu notikt? Kosmosā  ir drošāk nekā uz pārpildītas ielas.”

5.

Iespēju bija maz. Tik maz, ka Pavlišs patiesībā vispār nerēķinājās ar panākumiem. Neskatoties uz to, palika iespēja, ka māju, kurā atradās Pirra, lavīna neiegrūda jūrā. Pārējais nebija tik biedējošs.

Pavlišs nestāstīja par savu lidojumu Devkali. Jo nebija vērts izraisīt viltus cerības un pēc dažām stundām tās sagraut.

Sala bija tāda pati, tieši tāda pati kā pirms trim dienām. Tāpat no sniega izlīda arī melnie akmeņu pirksti, un ielejas vienmērīgā sniega sega netālu no jūras saplūda ar lavīnas nogāzi. Kuteris noblietēja vietu sānis no lavīnas, pēc tam Antipins un Pavlišs izkrāva karstuma iekārtas un attīrīja sniegu no ielejas ar būdiņu, kur tika atrasts Devkali. Plaša straume devās ceļā uz okeānu un izplatījās virs ledus, no kura viesuļvētra bija nopūtusi sniegu. Nebija pārāk auksts, ūdens uzreiz nesasala un krasta ledu pārklāja ar platu spīdīgu plēvi. Liela dzeltena saule uz brīdi palūrēja un atspoguļojās ūdens plēvē, kas uzdzirkstīja ar kalnu ezera vakara krāsām.

Tad sākās grūtākā darba daļa. Sablietētais sniega, ledus un klinšu fragmentu kalns bija stiprāks par akmeni. Pavlišs un Antipins mēģināja noskaidrot apbērto būdiņu atrašanās vietu, izmantojot nelielo, ar sliktu izšķirtspēju izlūkošanas diska uzņēmumu - bija bezjēdzīgi kausēt un griezt visu kalnu. Tam būtu vajadzīgs kodolsprādziens. Bet Antipins sprieda, ka lavīna, kas gāja ļoti tuvu izdzīvojušajai būdai, pārējās mājas pārcēla tuvāk jūrai, pie kuras lavīnas mēle beidzās ar zemu klints pārkari. Antipins sāka urbt tieši pie okeāna, no lavīnas puses, pret ieleju.

Urbis lūza. Tas salūza sešas reizes četrās stundās, un Pavlišs vairākas reizes ieteica:

- Nāc, Ivan, ieliksim lādiņu, uzspridzināsim šo malu. Antipins klusēja.

Ja urbja remonts aizkavējās, viņš apsēdās ērtāk, izjauca lāzeru un teica Pavlišam:

- Būtu kaut ko palasījis...

Pavlišs izņēma grāmatu, kuru viņš lasīja Devkali atdzimšanas laikā, un atkal sāka apgūt pirmo lapu. Viņš ticēja, ka tālāk viss būs vieglāk.

Tad Antipins savācis urbi, devās uz raķetes izeju un sacīja Pavlišam:

- Dod enerģiju. Tagad šķiet, ka es visu sapratu. Strādās.

Urbis pēc pusstundas atkal salūza. Bet šīs pusstundas laikā viņiem izdevās izgriezt vēl vairākus ledus un iežu blokus, tos izkausēt un nostumt uz okeāna ledus. okeāna ledus gar krastu salūza, un tumšās plaisu zirnekļa ķepas izkaisījās tālu gar piekrasti.

Tad viņi nokļuva pie baļķa. Tāda paša kā tie, no kuriem būvēta būda. Baļķis bija apskrāpēts ar ledu.

- Laba zīme, - sacīja Pavlišs. Viņš bija noguris, viņam bija jāstrādā ar parastu cērti un ar rokām pat jāvelk bloki prom, kā akmens laikmetā.

- Iekodīsim, - Antipins sacīja un atkal uzkāpa raķetē. - Pēc pusdienām būs jautrāk.

- Tu esi ļoti mierīgs un pareizs cilvēks, - sacīja Pavlišs. Tiklīdz viņam piedāvāja pamest kaujas lauku, viņš gribēja divreiz niknāk cīnīties ar ledu un klintīm.

- Nu es taču saku kā ir, - sacīja Antipins. - Jā, un ir pienācis laiks sazināties. Viņa seja bija kļuvusi pelēka, un uz deguna pulcējās sviedru pilieni.

Bija jau pilnīgi tumšs - trīs stundu polārā diena bija beigusies, bet krēsla solījās pastāvēt vēl ilgi.

Kamēr sildījās pusdienas, Antipins sazinājās ar "Segežu". Zagrebins - viņš jau bija devies dežūrā - jautāja viņiem, kādi panākumi. Pavlišs pateica par baļķi un par to, ka viņi labprāt pastrādātu vēl divas vai trīs stundas. Lai gan ir maz cerību.

Zagrebins sacīja:

- Lūk ko, Pavliš. Jums labāk nesteigties. Pavadiet nakti un no rīta vēl parakājieties tajā kalnā. Jūsu klātbūtne uz kuģa nav nepieciešama. Sapratāt, ko teicu?