Pēdējais karš

- Un tomēr, varbūt jums nevajadzēja viņu ienest kupolā? - jautāja Zagrebins. - Parunāties ar Devkali? Smēķēšana ir ļoti slikts ieradums.

- Nevajag, - sacīja Aro. Viņš piecēlās un piegāja tuvāk ekrānam. Aste slābani vilkās aiz viņa pa grīdu. - Tā nav mūsu darīšana.

- Nav mūsu? - nedaudz agresīvi jautāja Kudarauskas. - Vai mēs ļausim viņiem atgriezties iepriekšējā stāvoklī?

- Pagaidām nekas neliecina par šādām briesmām, - sacīja Aro, vērojot mazās cilvēku figūriņas, skraidot ap robotiem, kuri vilka griestu sijas uz jaunbūvi.

- Vispirms košļājamā gumija, vecā ierastā košļājamā gumija, pēc tam citas, ne mazāk ierastas narkotikas un darbības. Tad mums palūgs vākties, jo mēs jau esam paveikuši savu darbu. Un tad viss sāksies no jauna.

- Jūs esat ļoti ērts oponents, Zenonas, - sacīja Aro. - Izmantojot jūs var pārbaudīt savas šaubas. Jūs maldāties, kaut vai tikai tāpēc, ka nākamajos gados planētas cilvēki ir pilnīgi atkarīgi no mūsu palīdzības. Viņi nevarēs atstāt kupolu.

- Es nerunāju par rītdienu, - sacīja Kudarauskas. - Es cenšos raudzīties nākotnē.

- Mēs tur nevarēsim ielūkoties. Pagaidām, - sacīja Zagrebins. - Bet, manuprāt, pesimismam nav pamata. Pats grūtākais ir aiz muguras. Visgrūtākais bija atgriezt dzīvē pirmos cilvēkus. Tagad viņi rūpējas par sevi un, cik es sapratu, nedzīvos uz mūsu rēķina. Parunājiet ar Devkali.

- Devkali ir īpašs gadījums, - sacīja Kudarauskas. - Viņš arī pirms kara bija izņēmums.

- Nu, ne tik liels izņēmums...

- Un tomēr bija maz tādu cilvēku kā viņš, no kuriem tik ļoti baidījās, ka aizsūtīja uz tālu salu.

- Pavlišs daudz runāja ar Devkali, - sacīja Aro. - Ja Devkali ir aizņemts, parunājiet ar Pavlišu. Viņš pastāstīs daudz interesanta par viņu un Pirru.

- Jā, es jau zinu.

Ienāca Mazulis. Teica:

- Pēc piecām minūtēm mēs nosūtām kapsulu caur Galaktisko sakaru kanālu. Papildinājumu nebūs?

- Es pilnīgi aizmirsu, - Aro attapās. - ierīcē gandrīz izdeguši iestatījumu kristāli. Ja nākamajā mēnesī tie ar kravas kuģi mums netiks atsūtīti, mēs esam pagalam. Mēs nevarēsim turpināt strādāt.

2.

Pirra baroja suni. Tas bija mednieku-pji suns: Mazulis viņu atrada tajā pašā alā. Suni pirmo pārvietoja zem kupola, pirms cilvēkiem. Sunim zem kupola nepatika - te bija garlaicīgi un nesmaržoja. Viņš pieskrēja pie nedaudz pie pamatnes matētās sienas un palūrēja ārā lietainajā pasaulē. Suņi uz Munas, garām astēm, garām kājām (starp citu, nevis plēsēji, bet gan grauzēji), nerēja. Suns čīkstēja un ar ķepu skrāpēja kupola sienu. Kad cilvēki no rīta ieradās kupolā, suns sagaidīja viņus pie slūžām, aiz prieka vārtīdamies uz gludās stiklotās grīdas. Pirra atnesa viņam paliekas no virtuves, un suns ilgi tajās rakņājās, meklējot eksotiskus un vilinošus ēdienus.

- Ēd, suns, - sacīja Pirra. - Mazulis atradīs tev kompāniju. Mazulis apsolīja.

Suns nezināja, kas ir kompānija, bet vienalga pieklājīgi papurināja galvu, turpinot rakņāties pa ēdiena bļodu.

- Sveiki, Pirra, - sacīja Kiročka Tkačenko, klusītēm pienākusi no aizmugures.

Kiročkai rokās bija minerālmēslu maiss, bet aiz muguras stāvēja noskumis robots, kas tika nodots dārza darbiem. Varbūt robots nemaz nebija noskumis, bet korona Vas tā teica, un visi viņam noticēja un kopš tā laika teica, ka robots ir skumjš, ka viņš nevēlas rakņāties pa zemi kupola tālākajā pusē uzbērtajā, nelielajā dārziņā.

Pirra bija atbildīga par dārziņu. Reiz, pirms aresta, Pirra bija agronome. Tagad viņa pati atrada un uz "Segežu" atnesa dažu augu sēklas un zarus. Vas tos atdzīvināja.

Devkali un Pirra jau bija pazīstami ar koronām. Viņi paši to lūdza. Korona Aro, kurš laboratorijā bija mazāk aizņemts, bieži runāja ar Devkali, kaut arī Devkali labākais draugs bija un palika Slava Pavlišs. Viņiem vispār bija īpaša veida attiecības. Devkali uzskatīja Pavlišu par savu trīsreizēju glābēju. bet Pavlišs paslepus lepojās, ka viņš un Antipins nebija atgriezušies "Segežā", kad nebija vairs nekādu cerību...

Kiročka un Pirra devās uz ar zemu žogu apjozto dārzu, lai suns nebradātu pa stādījumiem. Suns skrēja viņām pakaļ un izlikās, ka viņu stādījumi nemaz neinteresē. Tie bija skaidri meli, un tāpēc sievietes viņam deguna priekšā aiztaisīja durvis. Suns nočīkstējās divas reizes un tad, aizmirsis par Pirru, aizskrēja pie celtniekiem.

Pirmā māja bija gandrīz gatava. Māja bija vienstāva, gara, ar augstu slīpu jumtu. Tā tika sadalīta divās daļās: vienā no tām atradās Devkali un Pirra, otrā - vairākas istabas, kuras aizņēma pji, Ranmakans un pavecāka veļas mazgātāja no Manves priekšpilsētas. Veļas mazgātāja ilgojās pēc savas daudzbērnu ģimenes, kura sprādziena laikā nomira vienā mirklī, un naktī miegā vaidēja, neskatoties uz nomierinošajām zālēm, kuras Pavlišs un Vas viņai deva.