Pēdējais karš

Devkali ar vienu no medniekiem-pji krāsoja māju. Mazulis turēja kāpnes. Viņš stāvēja rindā uz krāsošanu. Māju un žogu krāsošana, kā jūs zināt, kopš Marka Tvena laikiem novērotājiem izraisa vēlēšanos iesaistīties šajā procesā. Mazulis nekā neatšķīrās no šādiem novērotājiem. Viņš ieradās kupolā pirms apmēram pusstundas, lai redzētu, kā roboti montē sakaru kabeli, taču, viņam par laimi, robots sabojājās, un Antipins, rakņādamies pa tā iekšām, apliecināja, ka pirms pusdienām neatgriezīs robotu pie darba. Jo sliktāk, jo labāk, Mazulis pierunāja Devkali, ka viņam atļaus pakrāsot, kad apniks, jo īpaši tāpēc, ka Devkali apsolīja Pavlišam pastrādāt kopā ar viņu pie Ligonas fonētikas.

Otrais mednieks-pji - tik mazs, ka bija mazāks par Mazuli - lika kopā pārvadāšanas laikā demontētu galdiņu. Medniekam darbs patika. Viņš murrāja kaut kādu gari stieptu sērīgu dziesmu,  tāpat kā galdnieks uz Zemes, piebāzis muti pilnu ar naglām, kurām bija trīsstūrveida cepurītes.

Tikai Ranmakans būvdarbos nepiedalījās. Un tam bija iemesli. Ranmakans ar platiem soļiem mērīja savienojošo tuneli starp "Segežu" un kupolu. Viņš domāja. Kudarauskas viņam netīšām deva mājienu, ka katrs vārds, kuru uzrakstījis pirmais Munas iemītnieks, nenoliedzami interesēs Galaktiku. Un Ranmakans apdomāja savus memuārus. Labākā vieta tam bija garais savienojošais tunelis. Tunelis bija caurspīdīgs, un Ranmakanam šķita, ka viņš staigā atklātā laukā. Turklāt tunelī skaidri bija dzirdama lietus lāšu skaņa, un tas organizēja domas. Radošajam procesam bija noderīgi aplūkot tālos pakalnus, kaut arī Ranmakanam ar tiem saistījās ļoti sarežģītas atmiņas - tieši tur viņš klīda, zaudējis cerības, ka vismaz kādu izdosies satikt. Reiz viņam likās, ka viņš redzēja cilvēku skafandrā; viņš bļaujot metās pie tā pa akmeņaino nogāzi uz leju, bet cilvēks izrādījās murgu vīzija. Kad Ranmakans sasniedza klinti, tur nebija neviena...

3.

Ranmakans atnesa savu memuāru pirmo daļu uz Kudarauskasa kajīti.  Atmiņas bija rakstītas ar roku, vienādā kancelejiskā rokrakstā, un, kad Ranmakans aizgāja, Zenonas devās uz Smadzeņu sektoru un ilgi pārliecināja dežūrējošo mehāniķi Kiročku Tkačenko dot viņam tieši piecas Smadzeņu laika minūtes, lai iztulkotu memuārus. Par to Zenonas apsolīja dot tos palasīt Kirai, protams, ar autora atļauju. Zenonas par pēdējo nešaubījās. Ranmakans jau bija viņam devis mājienu, ka gatavojas rakstīt turpinājumu un varbūt pat romānu par Munas planētas dzīves pēdējām dienām.

Mašīna dekodēja tekstu apmēram desmit minūtes. Teksts nebija garš, bet Smadzenes joprojām slikti pārzināja individuālos rokrakstus. Kiročka daudznozīmīgi skatījās uz savu pulksteni, bet Kudarauskas izlikās, ka neko nemana, un stāstīja, kā viņš uzvarējis Viļņas espadrona čempionātā.

Atgriezies savā kajītē, Kudarauskas astoņas reizes izspieda sešdesmit kilogramu stieni, pēc tam desmit minūtes strādāja ar hantelēm. Viņš tiešām gribējās uzreiz apsēsties pie manuskripta, bet tieši tāpēc viņš nepalaida garām nevienu vingrinājumu. Tad radās vēlme apgulties uz dīvāna ar memuāriem. Tas arī bija vājums. Kudarauskas apsēdās uz cieta krēsla, ieslēdza galda lampu un sāka lasīt:

 “Atmiņu memuāri ko uzrakstījis Ranmakans no Manves, bijušais muitas ierēdnis, bet tagad pirmais cilvēks, kas augšāmcelts uz dzīvi, ar cēlu un pašaizliedzīgu citplanētiešu, Galaktikas centra pārstāvju, kā arī planētu Zeme un Korona palīdzību.

Pirmā daļa, kas veltīta manai pirmajai dzīvei.

Es esmu dzimis pirms trīsdesmit gadiem Manves pilsētā, muitas ierēdņa ģimenē, un man bija trīs brāļi, ar kuriem es zaudēju kontaktu, jo viens devās armijā, otrais nomira no pavasara drudža, bet trešais devās meklēt darbu uz Ligonu. Arī mans tēvs un māte nomira noteiktajā laikā. Viņu liktenis bija laimīgs, jo, sasniedzot sešdesmit gadu vecumu, viņiem nevajadzēja doties uz veco ļaužu māju. (Jāzina: Ligonā bija likums, saskaņā ar kuru, nabadzīgās apakšējo kastu šķiras, vai invalīdus, nogādāja vecu cilvēku mājās, pēc tam sakari ar viņiem tika pārtraukti, un vecie cilvēki nomira no bada un sliktas izturēšanās.)

Pabeidzu obligātās trīs klases astotās kategorijas ierēdņu bērniem, un mani iecēla muitā par lietveža mācekli. Mana karjera nedaudz aizkavējās, jo es padevos darba biedra ieteikumam, kurš nepamatoti mudināja mani piedalīties streikā. Pēc tam mans biedrs tika izraidīts no pilsētas, bet mani, piedodot jaunības un naivuma dēļ, atstāja par mācekli uz trim papildu gadiem. Kopš tā laika es neesmu piedalījies streikos un nemieros un neesmu pamanīts attiecībās ar mūsu valsts ienaidniekiem.

Visu laiku es dzīvoju Manvē un tikai vienu reizi devos uz Ligonas pilsētu, kas ir mūsu valsts galvaspilsēta un kur dzīvo mūsu Saprātīgā valdība. Tur es redzēju daudz interesantu lietu, kā arī noskatījos, kā Saprātīgie iznāk no Senāta mājas pie orķestra skaņām. Tagad man ir jāpastāsta par apbrīnojamo piedzīvojumu, kas notika manas uzturēšanās laikā Ligonā.