Pēdējais karš

Pirms kara militārajā rūpnīcā mūsu Manvē joprojām bija nekārtības, jo strādniekiem vairs neļāva doties mājās. Pēc tam tika sadedzināti vairāki strādnieki uz naftas sārtiem, un daži tika nosūtīti uz nāves brigādēm. Bet pārējie joprojām nevēlējās strādāt. Tad viņus kaut kur aizveda, droši vien, uz urāna raktuvēm, un viņu vietā no kalniem atveda zemniekus. Zemnieki strādāja slikti, un tad mani un citas astotās un septītās klases amatpersonas mobilizēja darbam rūpnīcā pēc darba dienas beigām. Mēs bijām ļoti noguruši un arī slikti strādājām. Mēs baidījāmies, kad bija trauksme, bet patversme atradās tālu no mūsu ceha, un mēs tur reti skrējām. Tad runāja, ka pji ir izgudrojuši nāvējošu gāzi, ar kuru pietiek, lai iznīcinātu visu dzīvību, bet mums bija tādas bumbas, ka arī mēs varētu iznīcināt visu dzīvo. Tad izcēlās karš, sākās patiesas trauksmes. Reiz, kad sirēnas kaucoši rēca, es ieskrēju noliktavā, kur vēlāk mani atrada dižciltīgie citplanētieši.

Otrajā daļā es pastāstīšu par to, kā es nokļuvu uz citplanētiešu kuģa un kļuvu par pašu pirmo cilvēku uz mūsu planētas un kā es domāju, ka šie citplanētieši, cilvēki, kurus es tagad ļoti cienu, ieradās mūs iekarot un atņemt mums brīvību.

Kudarauskas nolika manuskriptu un devās gulēt. Maiņa sākas sešos, un ir labi jāizguļas.

Sapnī Kudarauskas redzēja, kā Ranmakans laukumā nomētā nemierniekus ar akmeņiem, un kaut kādu iemeslu dēļ viņš, Kudarauskas, arī ir starp nemierniekiem.

4.

- Bet es zinu šo Nemirstīgo, tas ir, es zināju, - sacīja Devkali. - Tad viņš vēl bija ļoti jauns nelietis. Apmēram divdesmit gadus vecs. Mūs aizveda uz Slepenās policijas departamentu. Un spīdzināja.

- Vai tad jūs drīkstēja spīdzināt? - izbrīnījās Pavlišs. - Galu galā patricieša ķermenis ir neaizskarams.

- Jūs neļāvāt man pabeigt, Slava. Viņi spīdzināja Torpu, Svemai skolotāju, tas ir, tos, kas bija no zemākajām kastām. Bet spīdzināja viņus mūsu klātbūtnē. Iedomājieties pagrabu, kuru divās daļās sadala restes. No vienas puses esam mēs četrpadsmit atkritēji, mūsu kastas nodevēji, no otras puses,  bezvērtīgi nemiernieki, vienkāršie cilvēki. Spīdzināja viņus. Mēs skatījāmies. Jūs zināt, dažreiz ir labāk, ja pašu spīdzina. Pirms trim dienām tu sēdēji pie viņiem - es domāju Svemai skolotāju -  sēdēji kopā ar viņu būdā un izmisīgi strīdējies: atbrīvot ķīlniekus vai ne? Es uzstāju. Ķīlniekus atbrīvoja. Pēc tam ķīlnieki caur slepeno pāreju atveda karavīrus un mūs visus sagūstīja. Tātad, pirms trim dienām tas bija Svemai, un jūs nekad nedomājāt, ka viņš var tā kliegt... Nemirstīgais bija viens no brīvprātīgajiem, kas izpildīja mocītāja-bendes lomu. Es paturēju atmiņā viņa vārdu. Es cerēju, ka kādreiz viņu satikšu.

- Vai jūs  zinājāt, ka būs karš? - jautāja Sņežina.

Viņa vadīja Milzi. Blakus viņai sēdēja Pirra, viņai derīgajā Mazuļa skafandrā, apgriezusi matus un tieva.

- Mēs cerējām, ka kara tomēr nebūs.  Nebūs liela kara. Bailes būs stiprākas par slāpēm iznīcināt. Bet pasaulē bija sakrājies tik daudz ieroču, ka sākās trakumsērgas ķēdes reakcija. Uz mūsu salu nenāca neviens kuģis - tā tika atzīmēta kartēs kā aizliegta zona. Kodolieroču pārbaudes zona. Labi, ka neviena raķete nepiezemējās uz mūsu galvām. Bet mums bija uztvērējs. Mēs to atradām būdiņā salauztu: šeit agrāk dzīvoja rūpnieki, jūras pūķu mednieki. Starp mums bija viens inženieris. Viņš nomira, apmēram trīs dienas pirms kara. Viņš, kaut kā salaboja uztvērēju. Uztvērējs dažreiz ...

- ... ja viņam labpatikās, - piebilda Pirra.

... ja viņš bija labā noskaņojumā, atnesa mums jaunāko ziņu vai mūzikas programmu fragmentus. Pēdējā laikā tika pārraidīti galvenokārt militārie marši. Pēc raidījumu toņa mēs sapratām, ka jebkurā brīdī var sākties karš, - ēterā uzkrājās prasmīgi kūdīts naids. Mēs pat nevarējām rēķināties, ka paši varēsim aizkuģot līdz kontinenta zemei. Trīs tūkstoši kilometru ledus un okeāns.

Visurgājējs drebēja, uzrāpojot uz akmens segmenta pārejā. "Segeža" bija palikusi tālu aiz muguras, un apkārt drūzmējās klinšaini pakalni, dažās vietās tos klāja pelējums, sūnas un nokaltušu koku stumbri.

- Koki gāja bojā no gāzes, - sacīja Pirra. - Pji palaida to, kad saprata, ka zaudē, ka tiek iznīcināti viņu galvenie centri. Gāze nogalināja tos, kuri izdzīvoja bumbu patversmēs.

- Jā, mēs lidojām uz pji galvaspilsētu, - sacīja Pavlišs. - Tā vairs neeksistē. Jūs esat tur bijuši?

- Nē, man nedeva ārzemju pasi, - atbildēja Pirra.

“Uz Zemes Pirru uzskatītu par algebras skolotāju - viņa ir diezgan sausa, uzmērīta un kaut kā uzsvērti intelektuāla. Viņai piestāvētu brilles plānā rāmī, domāja Pavlišs. - Un blakus Sņežina - visa nedaudz pārspīlēta: pārāk kupli mati, pārāk maigas lūpas, pārāk lielas acis un kopumā vispār pārāk skaista..."

- Vakar Leščuks atrada vēl vienu bumbu patversmi. Piepilsētā, aiz ostas, - sacīja Sņežina.

- Droši vien uzbūvēja pirms paša kara. Tajā rajonā kādreiz bija hipodroms - suņu sacīkstes, - sacīja Devkali.

- Jā, pirms paša kara, - tā teica Ranmakans. Viņš kopā ar Leščuku brauca ar ezi un parādīja vietu.

- Un tad?