Pēdējais karš

- Ja turpināsim iet pa šo aleju, tad mēs nonāksim kapsētā. Bija neliela kapsēta. Botāniķi deva priekšroku šeit dzīvot un mirt. Krematoriju šeit nebija, kā pilsētās. Pagaidīsiet mani sekundi? Es paskatīšos, vai šeit ir apglabāts večuks. Es nekādi neatceros, kāds bija viņa vārds. Bet tas ir ļoti nepieciešams. Vai ne?

Pirra pagriezās sānu alejā. Pārējie viņai sekoja. Kapsēta atradās simts soļu tālāk - tā bija neliels klajumiņš, ko ieskāva lieli koki. Klajumiņā bija vairāki kapu kalniņi, virs katra akmens, vai disks ar stariem. Pirra gāja garām virknei uzkalniņu. Apstājās pie beidzamā.

- Protams,-  viņa teica. - Viņa vārds bija Kori, skolotājs Kori no Ligonas. Viņš nomira tieši pirms kara.

- Tas ir labi, - sacīja Devkali, - ka viņš nenodzīvoja, līdz tam.

Laboratorija jau bija tuvu. Pirra aizveda visus pa šauru ceļiņu, garām ēkām.

- Vai šeit ir smiltis? - pēkšņi pajautāja Pavlišs.

- Jā, smilšainās augsnes. Ne visi augi šeit varēja dzīvot. Man bija jādodas uz kaimiņu ieleju, lai iegūtu humusu. Ļoti smagi grozi bija, cik atceros.

Pavlišs atpalika un mazliet pagājās sāņus. Atrausa lapas zem koka un skatījās, vai smiltis zem tām ir sausas. Zem lapām bija trīs centimetri humusa, pēc tam smiltis.

Sievietes un Devkali aizgāja uz priekšu. Pavlišs iztaisnojās, nopurināja plaukstas un gribēja iet, bet ieraudzīja cilvēka pēdas.

Viņa pirmā doma bija pārsteigums - kā tās varēja saglabāties vairāk nekā gadu? Tajās vietās, kur zemi klāja lapas, pēdas bija vājas. Bet nedaudz tālāk uz klajumiņa pēdu nospiedumi bija atstāti skaidri un dziļi. Tās bija svaigas pēdas.

Pavlišs uzmanīgi paskatījās apkārt. Viss ir kluss, tikai jau diezgan tālu, pie laboratorijas ēkas dzirdamas sieviešu balsis.

Nesen te bija cilvēks. Varbūt viņš pat redzēja izlūkus. Naktī taču lija lietus. Nē, tas ir neticami. Pilnīgi neticami. Pavlišs gribēja pasaukt Devkali, bet pēkšņi sajuta, ka ir nobijies. Ir bail kliegt, jo Viņš var izdzirdēt; nobijies par saviem biedriem, jo viņi nezina, ka kāds, kurš nebaidās no nāvējoša starojuma, staigā pa Nāves planētu. Kas viņš ir? Draugs? Varbūt daži cilvēki spēja pielāgoties radiācijai, ir imūni pret to? Nē, tā nevar būt. Bet tad ... tad nav jābūt Šerlokam Holmsam, lai saprastu: cilvēks šeit ir bijis pavisam nesen. Varbūt viņš ieraudzīja cilvēkus bet nepienāca. Paslēpās, nomaskējās.

Pavlišs nolēma nevienam nestāstīt par savu dīvaino atklājumu. Labāk ir ātri aizbraukt, nevis riskēt - viņi nav apbruņoti, kopā ar viņiem ir divas sievietes. Vispirms ir jākonsultējas ar kapteini.

Pavlišs atkal paskatījās apkārt un ātri devās pa ceļu uz laboratoriju.

Viņu jau gaidīja. Pirra visurgājējā iesaiņoja traukus ar sēklām un herbārija loksnēm. Sņežina pasniedza tos viņai pa laboratorijas logu.

- Kur tu pazudi? - viņa jautāja, ieraugot Pavlišu. - Mēs jau domājām, ka tu iekriti meža gara ķetnās. Izrādās, ir leģenda, Pirra teica, ka šeit dzīvo spoks: tas naktī staigāja apkārt laboratorijai.

"Nu, re, tā tik vēl trūka," - domāja Pavlišs.

- Starp citu, Slava, - Sņežina jautāja, - kāpēc tu jautāji par smiltīm? Tāpat vienkārši tu nejautā.

- Ā, tu par to, - sacīja Pavlišs, priecājoties, ka saruna ir attālinājusies no bīstamas tēmas. - Es domāju, ka smiltis labi saglabā audus. Mumificē tos. Tātad, ja vecais vīrs nomira tieši pirms gada, būtu cerība viņu atgriezt dzīvē. Nu, labi brauksim.

- Pagaidi, pagaidi, tu uzvedies tik neloģiski, ka tālāk nav vairs kur! - Sņežina bija sašutusi. - Tā ir ļoti gaiša doma, mums tā nekavējoties jāpārbauda. Devkali vai zini, kur atrodas nestuves? Apakšējā bagāžniekā. Dabū tās.

- Nē, nē, - sacīja Pavlišs. - Mums jāatgriežas. Ir vēls.

- Kāpēc? Tikai pirmā stunda. Mēs visu paspēsim izdarīt pirms tumsas iestāšanās. Atradi, Devkali?

- Jā, - tas teica, izmetot nestuves no visurgājēja. Un Pavlišs saprata, ka viņš nevar izdomāt iemeslu, kas attaisnotu tūlītēju aizbraukšanu. Pateikt taisnību? Bet kaut kas viņu atturēja no tā. Varbūt tas, ka pārējie var nenoticēt, var neuztvert nopietni. Varbūt tāpēc, ka tad Sņežina - un viņa uz to ir spējīga - nolems nekavējoties doties tur un izpētīt pēdas. Atrokot kapu, Pavlišs centās nepagriezt muguru mežam, un viņa uztraukums bija tik acīmredzams, ka Sņežina pat jautāja:

- Kas ir, bail kļuva?

- Nē, - atbildēja Pavlišs. - Es tikai nedomāju, ka mans minējums bija pareizs, smiltis var būt slapjas.

- Tūlīt visu uzzināsim, - sacīja Sņežina.

Pavliša nojauta bija pareizi. No tā viņu pārņēma vēl lielāks uztraukums. Viņš ar Devkali nesa nestuves ar vecā vīra mazo, sauso ķermeni, un sievietes, neskatoties uz Pavliša pārliecināšanu, visu laiku atpalika. Un rokas bija aizņemtas. Pavlišs visu laiku atskatījās, un Sņežina, smejoties, sacīja:

- Nebaidies, nepazudīsim.

- Starp citu, šobrīd uz planētas nav lielu plēsoņu,-  piebilda Pirra. - Lai gan mēs viņus atkal audzēsim. Ierobežotos daudzumos.

Nekas slikts nenotika. Tāpat klusumā viņi atgriezās visurgājējā. Tāpat bez jebkādiem piedzīvojumiem nokļuva uz "Segežas".