Pēdējais karš

Aiz mājas sākās blīvs ziemas mežs. Drīzāk tas bija miris mežs, bet Sņežinai tas šķita ziemas, tiko nometis lapas un gatavs atkal ziedēt, tiklīdz aukstums būs pārgājis. Uz dažiem kokiem bija saglabājušās plāksnītes ar nosaukumiem, joprojām piesietas ar vadiem, un aizmirstās kāpnes pie viena no tiem šķita atgādinām: īpašnieki ir cilvēki un viņiem ir jāatgriežas.

- Es vispirms ieskatīšos mājā, - sacīja Pirra.

- Es kopā ar tevi, - sacīja Sņežina.

Sievietes iegāja mājā. Sņežina jau bija pieradusi pie planētas māju atbalsojošā klusuma un baigā tukšuma. Bet šī māja viņai nelikās tik mirusi kā mājās pilsētā. Vienā no istabām pie sienas stāvēja divi gari galdi, apkrauti ar mēģenēm un sēklu kārbām. Glazētas herbārija lapas karājās pie sienas; stumbru izgriezumi stūrī joprojām bija svaigi,  laika gaitā nebija kļuvuši pelēki.

Pirra pacēla no grīdas biezu burtnīcu, atvēra to.

- Novērojumu burtnīca, - viņa sacīja. - Šī ir viņa burtnīca, tā vecā vīra. Kā gan viņu sauca? Ir gan pārsteidzoša lieta - viņa rokrakstu atceros, bet neatceros viņa vārdu. Pēdējais ieraksts ... - Pirra šķirstīja burtnīcu. - Pēdējais ieraksts ... Tas jau ierakstīts ar citu roku. Un pēdējās lapas ir piepildītas ar citu rokrakstu. Ar viņu kaut kas bija noticis vēl pirms kara. Varbūt viņš nomira. Vai aizbrauca. Lai gan tagad vienalga. Burtnīca mums būs noderīga. Vismaz mēs tagad zinām, ka viņi strādāja pie šī krūma līdz pēdējai dienai. Večuku te mīlēja. Nerātns bija večuks, bet ļoti laipns un gudrs.

- Kas jauns? - jautāja Pavlišs, tuvojoties loga šaurajam caurumam.

- Tūlīt iesim, - atbildēja Pirra. Viņa atvēra herbārija mapi. - Tā arī domāju. Šī lapa -  redzi, šaurās galos sadalītās lapiņas, - tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Pat ja mēs neatradīsim pašu zemes gabalu, vai korona Vas spēs atjaunot augu?

- Varēs, - sacīja Sņežina. - korona Vas ir burvis. Un ļoti gudrs.

- Tikai ļoti biedējošs, - atzinās Pirra. - Sākumā es no viņa nobijos.

Viņi gāja pa šauru aleju. Dažreiz Pirra apstājās un nolauza gabaliņu zara; tie bija sausi un ar krakšķi padevās pirkstiem. Pirra meta zariņus zemē.

Meža gigants virs alejas parādījās ar zaru masu; ap to zemi dažu centimetru biezumā klāja garas, sausas adatas. Pirra pacēla dažus čiekurus un pārbaudīja, vai tajos nav saglabājušās sēklas. Viņa ielika čiekurus skafandra kabatā un tad teica Devkali:

- Atgādini man atpakaļceļā paņemt sēklu kārbas no laboratorijas.

- Labi jums, botāniķiem, - sacīja Pavlišs. - Agrāk graudu iestādīji zemē un vairākas nedēļas gaidīji, līdz tas aug, ja vispār aug. Bet ar koronu palīdzību: nodod sēklas laboratorijai - pēc pusstundas ierodies pakaļ stādiem.

- Tieši mums tomēr galvenais darbs joprojām paliks nemainīgs, - iebilda Pirra. - Mēs saņemsim stādiņu, bet tālākais jau atkarīgs no mums. Kamēr no tā izaugs koks, paies visi tie paši gadi. Jā, un ar vienu koku nepietiks - jūs zināt, cik daudz darba mums vēl priekšā. Jums, ārstiem, gan tagad nebūs ko darīt.

- Nu jau, nu, - Pavlišs apvainojās. - Ko jūs domājat, tagad mēs visus nogalināsim un pēc tam atdzīvināsim?

- Bet jūs varat pagatavot jaunas aknas. Jaunu sirdi.

- Ar laiku - varbūt. Tajā pašā laikā mums būs palicis daudz darba. Nesāksi tak ārstēt angīnu ierīcē.

- Kas ir angīna?

- Saaukstēšanās, kad iekaisis kakls.

- Ā, kaut kas līdzīgs mūsu elpceļu drudzim?

- Es vēl nezinu, es tikai sāku iepazīt jūsu medicīnu.

Koki pašķīrās. Priekšā, sadalīts vienmērīgos četrstūros, gulēja liels lauks, ko ierobežoja ielejas stāvas nogāzes. Daži no lauciņiem bija pilni ar krūmu zariem, citi stāvēja kaili vai nedaudz pārklāti ar sausu zāli.

- Oi! - no aizmugures atskanēja Sņežinas balss. Viņa atpalika un vēl nebija iznākusi no koku ēnas.

Pavlišs strauji apgriezās.

Sņežina tupēja pie lielā stumbra un māja ar roku uz pārējiem, lai steidzas pie viņas.

Slēpjoties starp nokaltušā koka biezām saknēm, no sausās ielejas smiltīm stiepās tievs kātiņš ar baltu zieda galviņu.

- Dzīvs, - Pirra nočukstēja.

- Pilnīgi un absolūti dzīvs, - sacīja Sņežina. - Es pieskāros viņam, un viņš uz sekundi sakļāva ziedlapiņas.

- Meža visans, - maigi sacīja Pirra. - Es tūlīt sākšu raudāt. Neaiztiec to. Ļauj tam augt.

- Protams, lai aug, - sacīja Sņežina. - Es uz tam vienkārši pieskāros. Viņš sakļāva ziedlapiņas un tad atkal iztaisnojās, it kā būtu mani sveicinājis.

- Bet planēta vēlas mums palīdzēt, - sacīja Devkali. - Tā nav pilnībā mirusi. Atcerieties, Pirra, pirmo reizi, kad es tev atnesu meža visanu buķeti?

- Vasarā būs vairāk ziedu, - pārliecinoši sacīja Pavlišs.

6

No zemes gabala atgriezās lēnām. Varbūt tāpēc, ka ieraudzīja dzīvu ziedu, varbūt tāpēc, ka tik viegli un ātri atrada pareizo krūmu, visi bija labā noskaņojumā. Devkali stiepa sausu zaru un sakņu kaudzi un pratināja Pavlišu, vai uz Zemes raksta dzejoļus, un, ja to dara, vai izmanto atskaņas. Pirra klusi dungoja, un Sņežina nodomāja, ka vēl nav redzējusi Pirru smejamies, un, iespējams, ka tad kad iesmiesies, viņa kļūs ļoti skaista. Viņa gribēja to pateikt Pirrai, bet tā pēkšņi apstājās un sacīja: