Pēdējais karš

Pavlišs runāja, jokoja, klausījās, kā Sņežina sapņo par to, ka pusdienās būs putukrējums, bet pats, nedaudz uz sekundi aizdomājies, atkal dziļi augsnē ieraudzīja pēdu nospiedumus, kas bija tik svaigi, ka to malas nebija nobirušas un bija redzamas visas zoles rievas.

7

- Un tagad, Pavliš, nomierinies un padomā. Pirmkārt: vai tev tas viss nav izlicies?

- Nē, Genādij Sergejevič, nav izlicies.

- Otrā iespēja, - sacīja Zagrebins. - Varbūt šīs pēdas tika atstātas pagājušajā gadā, un virs tām karājas zari vai koka stumbrs pasargāja tos no laika apstākļiem?

- Nē, - sacīja Pavlišs. - Un vispār jums nevajadzētu tērēt laiku, domājot par iemesliem, kāpēc šo pēdu tur nevarēja būt. Es zinu, ka tās bija. Un tās bija svaigas pēdas.

- Jūs maldāties, Pavliš, - sacīja Bakovs. - Mums jāapsver visas iespējas. Visas. Tas, ko jūs mums tagad teicāt, ir ļoti dīvaini.

- Es zinu, ka tas ir savādi, - sacīja Pavlišs. Viņš staigāja ap kajīti, apstājās blakus karavellas modelim virs galda un ar pirkstu pārvilka gar bugspritu. - Es lieliski saprotu, ka, jūsu vietā, es arī mēģinātu sakārtot visas iespējas. Bet saprotiet, es jau to izdarīju. Pēdas bija.

- Labi, Slava, - sacīja Zagrebins. - Mēs jums ticam. Kas no tā izriet? Ja godīgi, es nezinu. Es to vēl nevaru izskaidrot.

- izskaidrot var, - sacīja korona Aro. - Un jūs zināt šo izskaidrojumu ne sliktāk par mani, kapteini. Uz planētas, kuru mēs uzskatām par mirušu, ir cilvēki, kuri izdzīvojuši pēc konflikta. Bet ne jau tas ir galvenais - svarīgāk ir uzzināt, kas viņi ir, sazināties ar viņiem.

- Kāpēc viņi nevēlas sazināties ar mums? - jautāja Bakovs.

- Nu, tam ir daudz skaidrojumu. Pirmkārt, viņi, iespējams, nezina par mūsu klātbūtni. Kalnu dārzs atrodas simts kilometru attālumā no Manves. Otrkārt, viņi var baidīties no mums. Kas mēs esam? Citplanētieši no kosmosa? Ienaidnieki, pji, izdzīvojuši karu un nu mēģina okupēt viņu valsti? Vai arī kādas citas noslēpumainas radības, atkal, visdrīzāk, ienaidnieki.

- Tātad, - jautāja kapteinis, - no tā izriet, ka, uzskatot mūs par ienaidniekiem, viņi var rīkoties naidīgi?

- Viņi var, - sacīja korona Aro.

Kajītē bija kluss. Tikai Pavlišs ātri staigāja pa kajīti no stūra līdz stūrim pa to pašu taisno līniju, un plastmasa nedaudz skrapstēja zem papēžiem. Aiz pusaizvērtām durvīm atskanēja tālas balsis. Zagrebins, kurš zināja par visu, kas notika uz kuģa, viegli atšķetināja kuģa balsu un trokšņu jucekli: augstā, rīkles balss piederēja Ranmakanam - viņš iemācījās spēlēt nardas un atkal strīdējās ar Mazuli, savu pastāvīgo partneri. Nozibsnīja tantes Milijas ātrā valoda, viņa bāra robotu. Nobūkšķēja svarcelšanas stienis, - Kudarauskas pabeidza fizisko vingrinājumu sēriju...

- Tātad tā, - sacīja Zagrebins. - Jūs, Aleksej Ivanovič, kopā ar Antipinu paskatieties, ko var izdarīt, lai nodrošinātu pilnīgu kuģa un kupola drošību. Vai gravitācijas laukam enerģijas nepietiks?

- Nē, mēs nevaram ieslēgt galveno motoru.

- Nu padomājiet par to. Mēs nevaram riskēt. Un pēc vakariņām mēs savāksim apkalpi un, es uzskatu, planētas iedzīvotājus. Un parunāsimies. Bet pagaidām es domāju, ka saruna ir beigusies.

Pavlišs atvadījās un uzreiz aizgāja. Viņš uzskatīja, ka kapteinis pārāk mierīgi reaģēja uz jaunumiem. Viņš pat nepavēlēja tūlīt aprīkot izlūkdisku, kas mēģinātu noskaidrot, kurp tad ved pēdas.

Korona Aro jautāja:

- Vai jūs atvedāt to krūmu, par kuru runāja Pirra?

- Jā, atvedām. Un atvedām arī tā autoru. Es pilnīgi aizmirsu jums pateikt: korona Vas  jūs gaida laboratorijā.

Korona Aro uzmeta asti uz pleca un klusi sekoja Pavlišam.

- Kā tad ir? - jautāja Bakovs, palicis divatā ar kapteini. - Varbūt nosūtīt disku uz botānisko dārzu?

- Es jau domāju, - sacīja Zagrebins. - Jums cigaretes nav?

- Es nesmēķēju.

- Jā, es aizmirsu, atvainojos. Es jau domāju, bet tagad ir piektā stunda. Pēc stundas būs tumšs. Es negribētu sākt meklēšanu tumsā.

- Labi, es iešu aprunāties ar Antipinu.

Un Bakovs aizgāja no kajītes. Kapteinis Zagrebins pastāvēja istabas vidū, domājot, vai kaut kur galda apakšējā atvilktnē nevarētu būt aizķērusies cigarešu paciņa. Bet tad viņš atcerējās, ka pats bija pavēlējis robotam izmest visu, kas varētu līdzināties tabakai. Un robots šo darbību veica ļoti rūpīgi. Kapteinis nopūtās un tomēr devās pie Sņežinas Panovas, cerot, ka viņas nebūs kajītē. Viņš zināja, ka cigaretes gulēja zem viņas Luija-Filipa spoguļa. Labāk klusītēm paņemt cigareti. Varbūt vēlme smēķēt pazudīs un nevajadzēs dot iemeslu smiekliem par kapteiņa Zagrebina vājo gribu.

8.

Pēc vakariņām apkalpes locekļi un kupola iemītnieki pulcējās kopkajītē. Droši vien vēl pēdējo reizi, viņi visi varēja ievietoties šajā mazajā telpā. “Tas prasīs vēl nedaudz laika, un ne tikai kopkajīte, bet arī visa "Segeža" neietilpinās šīs planētas iedzīvotājus, domāja Zagrebins. - Un varbūt jau tagad "Segežā" neietilps visi planētas iedzīvotāji? Varbūt kaut kur pazemē, vai zem ūdens dzīvo tūkstošiem cilvēku, kuri paši ir izlēmuši savu likteni un nevēlas palīdzību no ārpuses?