Pēdējais karš

- Brīnišķīgi, kolēģi, uz nemirstību es nepretendēju, - sacīja profesors Kori no Ligonas. - Mans dārgais, vai jūs nepalīdzēsiet man pārstādīt stādus dzīvojamo māju celiņos? Es to nevaru uzticēt jūsu dzelzs robotiem.

Korona Vas ar prieku devās ņemties ar stādiem. Viņa uzturēšanās zem kupola tika legalizēta. Reiz Devkali sapulcināja visus savus cilts biedrus un pateica viņiem, ka uz kuģa dzīvo ne tikai cilvēki, bet arī radības, kas nav līdzīgas cilvēkiem. Devkali baidījās no mednieku vai veļas mazgātājas negatīvas reakcijas. Bet visi mierīgi uztvēra jaunās ziņas. Pēdējās nedēļās ar viņiem bija noticis tik daudz neticamu lietu, ka par vienu ziņu vairāk vai mazāk, vairs nespēlēja izšķirošo lomu. Sākumā koronas mēģināja retāk tikties ar Munas iemītniekiem, bet pēc tam, kad abas puses bija pieradušas viena pie otras, Vas, būdams sabiedriskāks, gandrīz pilnībā pārcēlās zem kupola, iegriezdamies "Segežā" tikai lai parunātu par dzīvi ar tanti Milu, vai izaudzētu jaunu stādījumu partiju Kori eksperimentiem.

Bet šī mierīgā un gandrīz idilliskā dzīve ilga tikai dažas dienas, to šķietamo vienveidību izjauca kravas raķetes atlidošana no Galaktikas centra, kura piegādāja rezerves daļas aparātam, pastu un pirmo gaisa attīrīšanas iekārtu. Turklāt no raķetes tika izkrauti materiāli otram, lielākam kupolam, kura būvniecību vajadzēja sākt, tiklīdz parādīsies pietiekams cilvēku skaits. Raķete aizlidoja. Un divas dienas pēc tās aiziešanas ekspedīcija, strādājot Ligonas drupās, atklāja cieši apbērtu bumbu patversmi, kurā žurkas nevarēja atrast piekļuvi.

2

Sņežina pamodās, jo dzirdēja bērnu smieklus. Kāds zēns ligoniski kliedza:

- Atdod manu bumbiņu, vai arī es caurduršu tevi ar zobenu!

Tad acīmredzot viņš tomēr kādu caurdūra ar zobenu, jo viņa upuris briesmīgā basā sāka lūgt žēlastību. Zēns skaļi smējās un dipināja ar kājām. Tad viņa balss pazuda nervozā balsu troksnī, kas, ja Sņežina pareizi saprata, deva galdniekiem padomus, kā ievietot rāmi.

Sņežina kādu laiku gulēja, klausoties balsīs, mēģinot uzminēt aiz tām pazīstamās sejas. Atvērt acis negribējās. Tiklīdz tās atvērsi, tātad  pamodies, tas nozīmē, ka ir pienācis laiks piecelties, bet Sņežinai nepatika no rīta celties: viņa uzskatīja, ka ikvienam ir tiesības uz desmit minūtēm starp miegu un realitāti, kad var lēnām skatīties sapņus un pabeigt tos, kā jūs vēlētos.  Kur varēja rasties balsis? Nu, protams, no iekšējās komunikācijas dinamikas. Kurš tagad dežūrē? Liekas, Kudarauskas. Tātad viņš modinātāja vietā ieslēdza kupola troksni.

Desmit minūtes vēl nebija beigušās. Sņežina domāja, ka pirms divām nedēļām Kudarauskas, ieslēdzis kupolu, būtu kuģi informējis tikai par robotu soļiem un Ranmakana kluso balsi. Sņežinai likās, ka Munas iedzīvotāji kaut kā viņai atgādina brontozaurus, kas dzīvo, bet tajā pašā laikā ir svešinieki uz savas planētas. Viņi bija ļoti vientuļi starp iznīcināto pilsētu bezgalību, tukšajiem laukiem un radioaktīvā lietus skumjām. Sauja cilvēku, kas izglābti meklējumu kļūdu un vilšanos nedēļās, bija niecīga. Un pēkšņi - uzreiz sešdesmit cilvēku!

Veci vīrieši un sievietes, seši bērni - drīz būs jāatver skola; divi jauni karavīri - bijušie bumbu patversmes apsargi; patricietis, nejauši gājis bojā vienkāršo cilvēku sabiedrībā; divi večuki - brāļi - visi šie cilvēki piedzīvoja traģēdiju par iepazīšanos ar savu, tagad jau svešo pasauli, pēc atdzīvināšanas mēģināja saprast, ko darīt tālāk, kā pielāgoties šai dzīvei.Tiesa, tagad bija vieglāk un mierīgāk nekā sākumā. No vienas puses, cilvēki kopā ar ģimenēm slēpās bumbu patversmē, viņi atgriezās dzīvē kopā ar ģimenēm; no otras puses, viņus sastapa Pirra, Ranmakans un Kori - tautieši, kuri jau bija izturējuši visu, kas gaidīja “jaunos”, un bija gatavi palīdzēt.

Un tomēr... Sņežina atcerējās "bada dumpi".

Ši dumpis notika otrajā vai trešajā dienā pēc cilvēku no Ligonas atdzīvināšanas sākuma. Tad zem kupola sapulcējās divdesmit jaunpienācēji, kas tikās kā pēc ilgas šķiršanās, vēl pilnībā neapzinādamies notikušo, bet tajā pašā laikā neuzticības pilni pret visu pasauli, arī viens pret otru. Turklāt šie cilvēki bija ilgi un pierasti izsalkuši.